kamēr vieni skatījās blondo pūķu sāgas kakarsi, mūsu redakcija izvēlējās to drakona ceļu, kur zilajās treniņbiksēs no otrā stāva uz malkas grādas, ušu ukušu, ar kedu pa istabas kaktusu

kā arī iereibušā telemeistara stāja, lustīgās dzērves kvieciens un ar sešiem vanagiem pie kājām gribasspēka treniņi fukusimas kalnā

jāsaka, seriālā warrior (sarakstīts pēc austrumu dramaturga brūsa lī scenārija, vismaz pirmā pusstunda noteikti) galvenais varonis jau pirmajā sērijā pamanās divreiz iedot no vertuškas, lai vēlāk sapiņķerētos veselās trīs sievietēs

pie tam izskatās viņš pēc kaukāziešu urganta, galvenais blakusmaucējs (saidkiks) - pēc japāņu švarcnēgera, 

kauju horeogrāfija varētu teicami iet zem vokālistes monētiņas saundtreka par to, kā aizpagājušā(!) gadsimta brašajos deviņdesmitajos šāva cilvēkus, un grupas ween dziesmas japanese cowboy

to sēriju, kurā apspēlē tarantino, liekas ir uzņēmis pats tarantino 

un es vēl neesmu pat sācis ķerties pie komplimentiem, jo cik gan ļoti mēs te pēc šāda kino ilgojāmies, ne izstāstīt, ne ar rokām parādīt