1. par ko gan domāja mazpilsētas antilopes, oregonas štats, iedzīvotāji sakasoties ar ošo nāves un mīlestības nometni, pēc kā viņa līdzgaitnieki gluži vienkārši sametās un nopirka pašu mazpilsētu? protams, vecus republikāņu un pensionētus kalvinistus satrauca, ka svētdienas rītā ceļu uz baznīcu nedaudz aisprosto seksuāli kopojošies hipiji ar animālistisku saundtreku, taču tālāk viss kļuva vēl sliktāk. jo pārņemot pilsētu ošo līdzgaitnieki attiecīgi pārņēma arī mēriju, tobiš, kļuva atbildīgi par skolu ("man šķiet, ka tā ne īpaši izskatās pēc publiskās skolas", pēc pārdomu brīža konstatē viens no iedzīvotājiem), kā arī policiju - tagad iecienītā šerifa ar zvaigzni, zirdziņu un divstobreni vietā ielas patrulē bārdaini apgaroti vīrieši rozā šortos un ar kalašņikoviem.

2. absolūti neticamais stāsts par to, kā ošo preses sekretāre šīla (galvenā stāsta rokzvaigzne) mēģināja saindēt delasas pilsētas sabiedrisko ūdeni ar bebru palīdzību (pirms tam veikmīgi izdevās injicēt salmanellu publisko ēdināšanas uzņēmumu salātos) , tipa, bija padzirdējusi, ka bebri ir visuzticamākie vīrusu pārnēsātāji  un, davai, uz priekšu. nopirka kaudzi ar nūtrijām, taču izrādījās, ka vidēji statistiskais bebrs neielien šķirbā starp rezervuāra vāku un pašu rezervuāru. kā rezultātā, bebrus sasmalcināja ar blendera palīdzību (!!!!!) un vienalga, hm, iekaisīja ūdenī. tiesa, bez rezultātiem. kad šīla bija divus gadus jau atsēdējusi portlendas cietumā, viņai televīzija pajautāja "ko jūs vēlētos pateikt tiem oregonas iedzīvotājiem, kurus gribējāt noindēt?", šī burvīgā indiete ar neiztrūkstoši līksmo un dzīvespriecīgo smaidu sejā atbildēja "da nu nahuj viņus, redneki stulbie".

jāsaka, es žanrā tā nebiju izklaidējies kopš k/f "men who stare at goats" laikiem, ņūeidžisms viennozīmīgi rullē.