par elektriskajām spēlēm
piektajā fārkrajā esmu paskraidījis tikai bišķiņ, taču, lūk, kādi ir iespaidi no tā un vēl redzētajiem agrīnajiem geimplejiem
A. kastumizēti rozā kalašņikovi
B. lāpstas metieni no 40 metriem aka jānis lūsis minhenes olimpiskajā stadionā. lieki piebilst, ka šos slavenos trīspunktniekus tāpat kā signatūro loku pārējie pretinieki atkal DZIRD. vajag sailenserus uz lāpstām un lokiem
C. kad man iedeva automātu, es pēkšņi sapratu, ko es spēlēju. es spēlēju black ops. varbūt fārkrajs nebija tas izsmalcinātākais un inteliģentākais šūteris pasaulē, bet pārvērst viņu kodlas atrakciona gaļā - sāc ticēt, ka 1920 x 1080 fotoaparāti spēj nolaupīt spēlei dvēseli. jā, es nemīlu call of duty, sorre
D. iespēja piesaistīt algotņus ir lieliska, it sevišķi tāpēc, ka tur laikam nav nekāda RoE, tobiš viņi paši ir RoE - mēs varam rūpīgi plānot operācijas, kaut kādu stelsu, marķēt oponenetus, atrast vājās vietas pozīcijās, a beigās algotnis tāpat iegāžas divdesmit sektantu vidū, pēc kā eleganti aizslēpjoties aiz kaut kādas kartona kastes auro rācijā "piesedz mani, mani te močī!", un par atbildi pastāvīgi dzird partnera dzirkstošos smieklus
E. crytek virza tēmu, ka beidzot nolādētais fog of war uz kartes - tā ir viņu jaunā un modernā fīča. /dīvāna televeikala orālā vadītāja balsī/ "ziniet, agrāk mēs čurājām garām podam, un tas ar laiku radīja diskomfortu. tagad mums ir savs laifhaks un nouhau - viņā trāpīt. nākotne klauvē pie durvīm, pilsoni!"
F. un par, tipa, labo. džungļu vietā ir vietējais sēņotāju mežiņš (nē, nu kādi montanas štatā džungļi). daudzi jūsmo. es nezinu, man iepriekšējos fārkrajos džungļi vairāk palīdzēja, nevis "neko, bļ, nevar redzēt". tur mani, pirmkārt, jau ir grūti redzēt. bet vismaz kaut kādas pārmaiņas