galu galā, es faulzam, protams, ticu
lai arī patiesībā ticu ļoti maz kam uz šīs pasaules
un es zinu, ka man neviens nekad neticēs. es pazīstu divus cilvēkus, kurus ir piemeklējušas reālas elles vīzijas - amerikāņu mūziķi danielu džonstonu 90-o sākumā, un mani nulltajos
es nevaru par to runāt ar latvijas katoļu baznīcas pārstāvjiem, tāpēc ka es negribu runāt par to ar jebkādas baznīcas pārstāvjiem
es viņus neienīstu, bet man viņu ir žēl

es varu atbildēt uz ļoti parastiem jautājumiem, teiksim, "vai es neesmu šo vīziju rezultātā kļuvis par antikrista piekritēju". nē, jums nav ne mazākās nojausmas, kas ietekmē jūsu smadzeņu iracionālo daļu. "kāpēc es?". redzot netaisnību pasaulē, gadus piecus es domāju par pašnāvību, un izšķīros no dzīvesbiedres, lai viņa to neredzētu. un lai viņa neredzētu to, ko redzu es. nāvi, badu, naudas verdzību un varmācību pasaulē, un pilnīgu nespēju ar to kaut ko izdarīt.

tas ir gandrīz viss, ko es varu pastāstīt

vai jūs zinat, cik tālu var sniegties cilvēka iztēle?
mēs zinam tikai to, ko mēs zinam. un, piekrītot grieķu filosofiem, mēs zinam visai maz.
vai jums nekad nav bijis tā, ka jūs sapņos esat redzējuši kaut ko, kas neierakstas jūsu zināšanu kombinācijā?

nesen atklāju, ka mūsu mazajā veikalā pārdod jebkādu presi par pieciem centiem, izmantoju situāciju un nopirku klubu un pleiboju uzreiz, abus nebiju ilgi lasijis
klubs bija samērā sūdīgs, bet ne tik draņķīgs, kā es to gaidīju, pleibojs vienkārši teicams
vienīgais, klubā bija foršāka vāka meitene, bet pofig, kas šos žurnālus vairs lasa dēļ skuķiem