un nedaudz par dota 2
noskatījos beidzot leģendārās (un vienkārši vistitulētākās žanrā) kijevas komandas natus vincere atgriešanos, tas bija tā, it kā sliktā seriālā varonis pēc pusotra gada būtu atgriezies no komas, pie tam visu šo pusotru gadu ārsti ar piederīgajiem būtu stāvējuši apkārt gultai un zvieguši; pie elles kombinācijas "komandas feik-disbends - visdepresīvākais motivējošais video ar makaroniem jūtubē - faniks ar pasauli sarunājas vairs tikai pa telefonu" krita pat vissmagākie pokerfeisi. uzvarēt OG gaming, tas tiešām ir kaut kas, pie tam uzvarēt na'vi firmas stilā, tobiš, ar ārtstaila nenormāli draņķīgajiem pikiem un absolūtu džīgu uz kartes, no kuras visvairāk atmiņā palika starta disko ap wardu...
...kas man atgādināja nesen redzēto pasākumu pie warda citā spēlē, vairs neatceros, kas ar ko, bet ka tik ne no team secret puses. vārdsakot, bija tā. pašā sākumā sīkretu saports ogre mags atnāca svešā mežā uzstādīt wardu. kas ir wards? (viena no 666 dotas citās valodās netulkojamām lietām). tā ir figņa, kas dod tev viženu, vision (otra no 666 dotas citās valodās netulkojamām lietām). vispār jau tu redzi uz kartes tikai trīs pikseļus sev apkārt, nu un to, ko redz tavi komandas biedri. un to, ko redz tavi vardi. tāpēc, gribi redzēt kaut cik karti, liec vardus. cits jautājums, ka šis vards ir pretinieka mežā (ne spawn blockers, bet, šķiet, pie upes rūnas kontrolei). lūk, šeit arī šim ogre magam uzdūrās pretinieka komandas pārstāvji. ne tas, ka tas būtu kāds īpašs notikums, vienk shēma ir aptuveni tāda, it kā saimnieks ar sievu būtu no mājas izgājuši dārzā, a tur jūs, kaimiņš, mēģinat pieslēgties viņu elektrības kabelim. saprotiet, neērta situācija. tagad vajadzētu biezi nosarkt un klusiņām mēģināt dipināt pāri upei atpakaļ uz mājām. protams, skrotis dibenā būs, nu un wardu jums nonesīs, bet galvenais, ka vismaz dzīvs izlīdīsiet. tāda šķiet vienīgā iespējamā normālā rīcība ikvienam no malas vērotājam, un tā 999 gadījumios no 1000 arī visss notiek.
tas viss nešķiet taisnīgi tikai tiem, kas kaut reizi dzīvē dotā ir spēlējuši ar saportu. un to jau jūs nesapratīsiet. naudas nav. tev nekā nav. nav priekšmetu. nav artefaktu. nav nākotnes. vienīgais, kas tev ir, tā ir dzīvība, kuru tu atdosi savas komandas kerija labā. un kad cilvēks par savu pēdējo bārenīša zeķē sakrāto kapeiciņu nopērk wardu un uzstāda, viņa smadzenēs var ieslēgties proletārisks īssavienojums "da man pohuj, ka esmu svešā mežā, ka mani redz pretinieks. ja svoju lastočku ņikomu ņe otdam!!!". un nostājās pie ši warda admirāļa nelsona Pozā. oponents, sākumā nedaudz apdullis no šāda nekaunības powerēta pavērsiena, kļuva ļoti sarkans un gāja sist seju. ogre mags piļī ar visu, kas viņam ir, pretī un auro - heeeelp!. kas ir nākamais unikālākais, viņam tiešām arī atskrien palīdzēt, un drīz jau vien ar mietiem un dakšām iet vaļā episka kauja par saporta godu un tiesībām uzstādīt wardus kur un kā vien viņš vēlas. beidzas, protams, ar to, ka warda īpašnieki vēl zamočī saimniekus. visi aizbrien pa bāzēm ārstēties. te pēkšņi noskaidrojas, ka pa visu šo episko mahača laiku samnieki ir aizmirsuši, kur Precīzi šis wards ir uzstādīts. nu a tur taču pikseļu jautājums. tagad jau viņu saports (kas no emocionālā sarkanuma jau sen kā ir pārgājis tumšā bordo stāvoklī) skraida apkārt krūmu pudurim un meklē nolādēto mietu. kad viņš viņu beidzot atrod...viņšierauga savā priekšā ar lielām zilām un neizpratnes pilnām acīm stāvošu ogre magu - "kā tad tā?". otrais episkais mahačs par saporta tiesībām uzstādīt...beidzas ar to, ka visi aizbrien pa bāzēm un...viņi atkal neatceras, kur precīzi, šis wards bija uzstādīts. jei bogu, viņš tur nostāvēja visas savas astoņas warda mūža minūtes! svešā mežā, un visi par viņu zināja.
tad, lūk, natus vincerei biedri tiny ar dazlu startā noķēra pie šāda paša warda komandas OG biedru undyingu. undyings, sapratis visu par pizģuļej tēmu, nolēma rīkoties nedaudz savādāk. viņš sāka bēgt nevis uz savu mežu, bet aizvien dziļāk pretinieka džungļos) tainijs ar dazlu nesas pakaļ. tainijam ir avalanche toss, ar kuru viņš var pacelt zombiju gaisā un drusku apdauzīt pret zemi. andaijingam ir decay, ar kuru viņš var nedaudz pavājināt tainiju. kamēr tainijs ir pavājināts, undyingam veselība drusku atregenojas. dazlam nav nekā, viņš skrien tīri kompānijas pēc. nu, ja visi skrien, davai, es arī. tas viss notiek pirmajā līmenī. baldursgeitas izteiksmē tas izskatās tā, it kā viens slims giberlings ar, teiksim, kurmi vai zebieksti pie sāniem, skrietu pakaļ otram slimam giberlingam. tainijs viņu močī pret zemi, undyings met dīkeju. un tā trīs minūtes(!!) pēc kārtas. atrisinājums ir kaut kur jau pavisam dziļi mežos. kad undyings pagriežas. no rokas nosit dazlu. un nekavējoties atdodas neitrālajiem putniem. a kas, tas nav frags pretinieku komandai, viņi par to nesaņem ne naudu, ne pieredzi. tas ir bezmaksas teleports uz savu tavernu. tainijs krīt ceļos, un šķiet, grib jau avalanche tossot visu mežu ar visiem tā iedzīvotājiem, it sevišķi neitrālajiem putniem.
jo visa sāls ir pat nevis stulbajā dazla pazaudēšanā gaišā dienas laikā. visa sāls ir, "pēterīti tev tomēr ir jāiet uz skolu, tu taču esi direktors". kamēr viņi šīs trīs minūtes nodarbojās ar populāro vieglatlētiku, samērā vienatnē pamestā OG komanda uz līnijām jau stāv zilos mirdzošos džinsu bikškostīmos, viņi ir visu safārmojuši, un bez atlētiskā tainija ir uzvarējuši visas līnijas pilnīgā salātā. var rakstīt good game, well played. nu un laikam tikai šādos momentos natus vincere sāk beidzot spēlēt dotu. varbūt viņi pa šo pusotru gadu nebija pamanījušies sevi iedzīt pietiekoši lielā bezcerā, lai uzvarētu. beidzot iedzina. par ko prieks.