Chloroform Sauna
martcore
.:..:.:.:: .:.::

Decembris 2024
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31

Atkāpties 27. Novembris 2015 Doties uzbrukumā

tas viss sākās ar manu pārlieko neuzmanību - naktī pie zinātniskā institūta durvīm, precīzāk institūta aizmugurējā pusē, kur šlagbaums, starmeši un iebrauktuve, es ievēroju, ka vārti ir puspavērti, un aiz tiem atrodas kaut kas līdzīgs izstādei
mēs bijām aptuveni piecu kolēģu kolektīvs, kas tumsā devās pa kaut kādām darīšanām, droši vien kārtējā ne pārāk svarīgo uzdevumu misijā
neko līdzīgu apsardzei tuvumā nemanīju
klusītēm pagāju garām šlagbaumam, lai aplūkotu eksponātus mazliek tuvāk
tur bija straumes pavārs dabīgā cilvēka lielumā, kaut kādas akmens drumslas apjoztas ar svītrainu drošības lenti, kaste ar kubikiem rubikiem
pie pašas ieejas uz kases letes sēdēja īkšķa lieluma vāverīte, kas ar interesi skatījās uz miera traucētāju. viņa nedaudz izskatījās pēc gaikas no čipa un deila, tikai tā bija tāds susurs laikam, a šī bija miniatūrāka, un viņai mugurā bija oranža ādas jaciņa, kājās oranžas ādas bikses un ap kaklu zaļš safīra medaljons
- te nevar..., sāka teikt vāverīte
- ATRASTIES!, nogranda balss megafonā, un atskanēja skrejošu soļu troksnis. palūkojies aiz stūra es ieraudzīju neskaidrus stāvus melnā, kuriem pa priekšu strauji drasēja ūsains Ģenerālis

- vīri, es laikam kaut ko būšu savārījis, teicu pārējiem agresīvā uzvaras solī strauji attālinoties no institūtas teritorijas. tālumā ieskanējās ieslēgts automašīnas motors
vienīgais tuvumā esošais patvērums bija neliels divstāvu nams, pa kura neaizslēgtajām durvīm mēs visi strauji iebēgām iekšā. ārpusē skanēja klaigas un vadošie norādījumi. durvis aiz mums atvērās, un mēs nekavējoties aizelsdamies uzskrējām otrajā stāvā. pie tuvākās apskates izrādījās, ka esam nokļuvuši, acīmredzot, tā paša ūsainā Ģenerāļa privātnamā. namatēvs tikmēr uzbudināti skraidīja pa pirmo stāvu un kaut kam zvanīja
doma par laicīgo patvērumu izvēlēties Ģenerāļa guļamistabu likās visloģiskākā. galu galā viņš taču netaisījās iet gulēt. viņš taisījās mūs noķert. turklāt istabas stūrī atradās patīkami korpulenta pudele ar kubiešu cukurniedru pašdzīto.
pēc atelpas brīža, kurā kā vienu no kolēģiem es atpazinu savu pārdesmit gadus neredzēto jaunības draugu andžu, bet otrajā - aptuveni tā paša perioda komrādu klāvu (pārējie divi palika neidentificēti), un iestiprināšanās ar pašdzīto, noskaidrojām, ka atkāpšanās ceļš ir samērā skaidrs, zem loga atradās neliels starpstāvu balkons, uz kura varēja nolekt, un no turienes tālāk uz ielas.
kā vienīgā problēma bija aptuveni simtskilogramīgais klāvs, kuram diezin vai veiksmīgi izdotos paveikt pat pirmo eskeipplāna fāzi. tāpēc tikpat loģiska šķita doma paņemt no Ģenerāla gultas matraci, piesiet to Klāvam klāt, un tad izmest viņu pa otrā stāva logu. a kā savādāk?

iespējams, mēs tā arī būtu izdarījuši, ja ne laikam tā paša Klāva sakarā izsprukusī frāze "tolstij i krasivij". mēs sākām kaismīgi apspriest, ko šis vārdu savienojums vispār patiesībā nozīmē. diskusija norisinājās aizvien paaugstinātākos toņos, un nācās pagriezt skaļāk atskaņotāju ar militārajiem maršiem, lai mūsu argumenti gadījumā neaizplūstu līdz pirmajam stāvam, kurā namejs aizvien pa telefonu kaldināja kaut kādus ellišķus plānus. bez tam mēs laikam bijām atraduši arī otru trauku ar kubiešu cukurniedru pašdzīto.
- tā var teikt tikai par bērniem, kāds skaļi oponēja, ja bērns ģimenē ir labi paēdis un aprūpēts
- arī par pieaugušajiem tā var teikt!, ar vēl jaudīgākiem decibeliem strīdējās pretī otrs. par jebkuru, tā teikt, sārtvaidzi!
- par visu tā var teikt!, arī es nespēju vairs valdīties. arī par sēni, kas aug uz palodzes! Ģenerālis tiešām audzēja sev uz palodzes baravikas
mēs sapratām, ka kamēr šis jautājums nebūs līdz galam atrisināts, mēs visi kopā šo telpu nekad nepametīsim, jo taisnība ir svarīgāka par visu.
- es varu pierādīt!, aktīvi turpināju. es atcerējos par īkšķa lieluma vāverīti, un padomāju, ja no tās uz laiku aizņemtos viņas oranžo ādas jaciņu un uzmestu virsū baravikai, visi atzītu, ka tā ir varen tukla un varen glīta! kad es izstāstīju savu ideju pārējiem, mums tas šķita tikai loģiski. tādēļ paķēris līdzi pāris kompanjonus, es devos mazo dzīvnieciņu meklēt

tikmēr ārpusē viss jau bija nomierinājies, institūta darbinieki kaut kur nozuduši. vāverīti mēs atradām turpat, kur pirms tam - viņa aizvien vēl sēdēja uz kases letes un satraukti raudzījās uz trīs apņēmības pilniem vīriem, kas devās viņas virzienā.
- klau, tu varētu izdarīt nelielu pakalpojumu..., es uzsāku, taču mazās ķepiņas jau ņipri skrēja pa gaiteni projām
mēs nesāmies pakaļ. andža rokās turēja tauriņu ķeramo tīklu. klāvs (kuru tomēr bija izdevies ar matraci izmest pa logu) bija paņēmis līdzi kaut kādu īpašu dihlofosu. viņš teica, ka ja mēs nespēsim sacensties ar vāveri ātrumā, tad dihlofoss viņu uz laiku spēs iemidzināt. es sapratu, ka negribu to pieļaut. nebūs nekādu tauriņtīklu un dihlofosu. es sekošu vāverītei tik ilgi, kamēr viņa labprātīgi nepiekritīs konstruktīvam dialogam. un tas bija ilgi. cauri koridoriem un kabinetiem, pa parastām kāpnēm un ugunsdzēsēju, taču beigās viņa nepamanīja kaut kādu stiklu, ieskrēja tajā un pārgurusi nošļuka lejā. savā rokā kā kāstingā izgāzies kingkongs es turēju īkšķa lieluma vāverīti, kas ļoti neuzticīgi pavēra vienu aci un vārgi mēģināja man iespert ar ķepiņu.

- klausies, es teicu, es vēlos pateikt, ka absolūti nevēlu tev neko ļaunu, tu esi pilnīgā drošībā. es tikai gribēju aprunāties. idiots ar dihlofosu neizturēja tempu pirms minūtēm desmit.
vāverīte mēģināja iespert vēlreiz
- mums ir problēma, un tā ir sanācis, ka tikai tu vari mums palīdzēt. mēs esam iestrēguši nebeidzamā lingvistiskā disputā. tikmēr viens ūsains tips plāno pret mums laikam atomkaru...
- klausies, nogurušā balsī beidzot ierunājās šis nereālais nesamierināmais personāžs. tevi, starp citu, neinteresē, kāpēc tu šobrīd komunicē ar runājošu vāveri īkšķa lielumā?
- nu, nezinu, es nopūtos. iespējams, kubas cukurniedru pašdzītais. man ne reizi kas tāds nav gadījies, bet cilvēki saka, ka tā ir bēdīga pieredze. es gan tā neteiktu, man ir ļoti interesanti. ja tā, apsolu sākt dzert vairāk...
- nē, svinīgi ierunājās mana mazā gūstekne. tas ir tāpēc, ka es esmu Kosmiskā Vāverīte!

un es viņai nekavējoties noticēju
jūs to nesapratīsiet, bet vajadzēja tikai vienreiz uz viņu paskatīties, lai saprastu, ka tā patiešām ir Kosmiskā Vāverīte. un būt pilnīgam idiotam, lai viņai pajautātu, ko tas īsti nozīmē
- jūtos ļoti pagodināts. es reti satieku tādas radības, varētu teikt nesatieku vispār. taču, atgriežoties pie lietas, man, lūk, kas ienāca prātā - ja tu uz brītiņu aizdotu savu mums savu oranžo ādas jaciņu, mēs tev atdotu viņu kopā ar baraviku. sēnes taču vāveres ēd...tas ir...kosmiskās varbūt arī neēd...bet..
- jūs esat nelabojami, Kosmiskā Vāverīte aizvēra savas mazās mirdzošās ačteles. kā lai es zinu, ka tev var uzticēties? lai es to zinātu, tev mani ir jāpalaiž vaļā.
un es palaidu Kosmisko Vāverīti vaļā. viņa žigli uzrāpās pa manas jakas piedurkni un sāka apošņāt manu degunu. tas ļoti kutināja
- man likās, tikai kaķi apošņā cilvēku degunus, es sāku smieties. bez tam, kubiešu cukurniedru...
- domāju, mēs varētu turēties kopā, Kosmiskā Vāverīte sacīja, sēžot uz mana pleca. varētu ceļot kaut kur apkārt. te ir tik garlaicīgi
- piekrītu. man straumes pavārs kādreiz arī ļoti ātri piegriezās. tikai es neesmu uz ceļojumiem īpaši vērsts cilvēks, ja vien tevi neinteresē lokālās elektrostacijas un tādas lietas. tev vajadzētu atrast kādu citu draugu, kas lido uz ārzemēm ar lidmašīnu un tā. pie tam, man šķiet, ka es laikam neesmu speciālais aģents ne īpaši svarīgiem uzdevumiem. un visdrīzāk, ka tu man rādies sapnī
- visdrīzāk tā, piekrītoši atbildēja Kosmiskā Vāverīte. bet ar kaut ko taču ir jāsāk
-----------------------------
es pamodos trijos naktī, lai tuvāko divu stundu laikā pierakstītu visu tieši tā, kā tas arī bija. man likās svarīgi, ka esmu ieguvis sev jaunu draugu paralēlajā realitātē. jo sapņos satikti draugi taču nav tas pats, kas iedomu draugi, ne
tagad iešu atpakaļ gulēt, drīz jāceļas uz darbu

Atkāpties 27. Novembris 2015 Doties uzbrukumā