aizvadu rītu klausoties latviešu estrādi
nē, lūk, "tad, kad mēs iemīlēsim" brīnišķīga dziesma un vareni patīk, bet "nebaidies, ja pūces balsī tevi pēkšņi mežā saukšu"
tur ne meitene, tur pats autors no sevis nedaudz nesāktu baidīties
vot

un kur palika dziedātāja agnese, kas kopā ar mielavu esi man tā
kur ir mūsu kultūras ķeltu sastāvdaļa

stabulnieka "kamolā tinējs" 2015.gadā izklausās pēc dziedošajiem aktieriem, respektīvi, hujņas nezināmas

"neko nevar skaidri zināt" ir tik hujovijs disko, ka laikam iezīmēja visu tālāko lv popkultūras attīstību
"dāvāja māriņa" ir briljants, nu bet briljants ir viss, ko skar aijas kukules balss

"cielaviņa" - paukštello laikam ir aseksuālākais cilvēks biznesā
un rezultātā neizsakāmi slikti dzied šo dziesmu

mitrohina "gājēju motīvs" teicams
ļoti progresīva lieta, redziet, bija momenti, kad arī mitrohins bija samērā likvīds un rīzonabls

vēl, tad, kad mēs iemīlēsim 2
latvijas televīzija visā savā kreatīvajā krāšņumā, un, jā, mehāniskā buļļa mums nebija
žoržiks cenšas vienatnē. kā es viņus visus mīlu
no sākuma vienam režisoram ienāca prātā tur iesaistīt kādu džāru dramaturģijai, a pēc tam viņa asistentam laikam ienāca prātā iesaistīt vēl daudzas džāras identiskās vakarkleitās

a kāda ir šī pozitīvā filosofija

"Piemēram, gaišas, priecīgas domas atstāj pēdas fiziskajā ķermenī – kļūst viegli, pāriet nogurums, sejā parādās smaids, bet negatīvas domas izraisa saspringumu, asaras."
xx

teiksim, kādēļ mēs skatāmies drāmas kino, varbūt vajag 24 stundas diennaktī skatīties komēdijas un patriotiskas filmas. ir daudz, kas slikti beidzas, varu garantēt arī man vai jums nekas īpaši labi nebeigsies. bet var domāt tikai par šarlatānu labāko, jā. vai var domāt par to, ko īsti nozīmē happy ends.

a tas ir kā, kad es saku  "violets", meitene saka "vīnogas"
elektrorozā vispār nav