skatos listi ar džeimsa bonda ievaddziesmām, domāju, kas gan bija labākā, un kas sliktākā
sliktākā, man liekas, ir pola makartnija live and let die, pilnīgi garlaicīga dziesma ne par ko
klasiskā šērlijas beisijas moonraker man ļoti patīk, bet nu man patīk daudzas tādas dziesmas
adeles skyfall ir diezgan čoina
a labākā - tā ir tiešām gledisas naitas dziedātā licence to kill, neaizmirstams motīvs, kas trāpa bondiānas pārējā saundtrekā 10/10

tagad cenšos atcerēties, kur es šo hohmu par mušu dzirdēju pirmoreiz
pirms kādiem gadiem, nezinu, piecpadsmit
vai vairāk. atmiņā palikusi kā anekdote no gorbačova laikiem

vietējo kafē pārvalda iekšējie krupji
ko gan kompānijai darīt, ja viņi nav paķēruši līdzi kārtis
tādēļ ikvienā sevi cienošā kafē ir jābūt monopolam, tas taču atmaksājas
apmeklētājs, kas būs oficiālā vai atklāti nelietīgā ceļā sakrājis visas dzelzceļa līnijas, izdzers litru longailendas tējas
bordvolka ieguvējs pasūtinās šampanieti
uz diviem gājieniem sēdošais cietumā apobežosies ar pieesmit gramiem un cigarešu paciņu

latvijā ir kļova. te, pirmkārt, var aizbraukt ar vilcienu līdz jūrai, otrkārt, apkārtējo sieviešu skaistums un piemīlība piecreiz uzvar, maigi izsakoties, nepilnības apkārtējā arhitektūrā. un klimats neslikti čelendžo uzvilkt džemperi ar ausekļiem un sākt kaut ko darīt.

lūk, runājot par mūžseno strīdu game of chance vs game of skill
tas arī atšķir sportu no pārējā juridiskās un visās pārējās nozīmēs

iznāk, ka kārtis - tas ir game of chance pēc definīcijas, jo tu nevari ietekmēt to, kādas kārtis būs tavā rociņā
nu, nāk tev zolē visāds šits, ko darīt?
te es nenogurdams atgādināšu, ka zolē nav labu vai sliktu kāršu, tās ir 26 kārtis, kas randomā ilgāka laika periodā sadalīsies puslīdz vienmērīgi uz visiem
chance ir tas, ka tu atnāc un uzliec kazino uz ciparu septiņi sarkanais visus savus ietaupījumus, un zaudē
bet ja tu spēlē 1000 vai 5000 partiju zoles, te nekas nav atkarīgs no veiksmes, bet gan no skilla
vnk vajag galvā līdzi skaitīt punktus un domāt, ko tev vajag izdarīt, lai sasniegtu cerētos 60. vai 61

mana mamma uzskata, ka es par maz ēdu
misijas apziņas vadīta viņa piegādā tūkstoš sardeles, milzīgus gaļas gabalus, utt, cerot, ka es beigās izaugšu par nereālu titānu

es par nereālu titānu nekļūstu tāpēc, ka pusdienas ēdu pie šances iestādījumos, a vakarā vispār kaut kādus salātus
ko darīt ar visiem šiem krājumiem