a kā jums šķiet, šī k/f "tomorrowland" izteiktā nedaudz bārdainā ideja par to, ka nākotne būs tāda, kādu mēs viņu programmējam savās ekspektācijās, ir pareiza?
i mean, ja holivuda uzņem 50 filmas par apokalipsi ar zombijiem un teroru no marsa ar sprāgstošām komētām, un vienu filmu par labāku rītdienu, vai mēs šādi programmējam sev sliktu nākotni
ideja samērā nekorelē ar pozitīvās domāšanas kursiem internetā, taču kā tāda ir samērā interesanta
šorīt izlasīju plašu rakstu par zvaigžņoto futbolistu veinu rūniju, kur citā starpā bija stāsts par to, kā rūnijs gatavojas spēlēm - dienā pirms spēles viņš jautā administrācijai, kādu krāsu formā komanda rītdien spēlēs, lai varētu pirms aizmigšanas konkrēti sevi vizualizēt, kā viņš rītdien laukumā spēlēs un ko darīs
ir vēl nedaudz vienkāršotāka psiholoģija čuvakiem, kas futbolā sit soda sitienus. viņi pirms darbības izpildīšanas vispirms redz iztēlē sitienu un bumbu vārtu aukšējā stūrī, pēc tam tikai realizējot savu, hm, vīziju
gribētos teikt, un kā, sanāk?
manuprāt, nav jābūt vispār tādam pesimismam vai optimismam, ir jābūt tikai idejai un darbībai. pesimistam var piemist vizionārisms, kā kurtam vonnegūtam, taču paliek fakts, ka lielākais vairums cilvēku vēlas padarīt visu labāk pat vistumšākajos cilvēces periodos - un pesimisms te ir kā skaisti peldēt kraulā vai brasā pret straumi, iespējams, gūstot šajā disciplīnā ievērojamus panākumus, taču vienu izdarīt nav iespējams, nav iespējams mainīt straumes virzienu, to kā upe ietek jūrā.
pesimists ir novērotājs un vienkārši dīc. optimists cenšas kaut ko darīt lietas labā. čuvaks, kas no degoša nama stiepj ārā kaķīti, ir optimists. čuvaks, kas uz to visu skatās un dīc, cik gan slikti ir sanācis, ir pesimists. ar darbību no šiem abiem personāžiem nodarbojas tikai viens. tāpēc mēs ar laiku gāzīsim visus tirānus, atpizģīsim igilu ar viņu dirtbombu un uzcelsim labāku pasauli uz visiem viņu kauliem