lūk, visā tajā mūdžu baseinā, teiksim, redaktoru un publicistu ilmāru šlāpinu visvairāk interesē pats putins saistībā ar vīrietības paradigmu mūsdienu austrumeiropas sabiedrībā
mani, savukārt, aizvien vairāk un vairāk sāk interesēt krimas prokurore natālija poklonskaja
tas taču nav diezgan vienkāršs politprojvada gājiens, kā varētu šķist pirmajā mirklī - nu tur nolikt lielas acis mirkšķinošu kaķīti frontes priekšā (lai arī pie šīs bāzes viņi tur pat vokorāli pieturējās, par bērniem armijas priekšā, pa kuriem nešaus, etc)

jo, kad kaķītis sāk taisīt vaļā rīkli, kļūst tik interesanti, kad viņa sāk nest visus šos tekstus par parīzes pareizticīgās dievmātes katedrāli un vispār krievijas likteņiem - bļa, nu var redzēt, ka cilvēks, kā studiju laikos, pa naktīm nav gulējis, mācījies tēzes, faktus un personvārdus līdz pieciem rītā, un vienalga hujova un nepārliecinoši beigās sanāk ar materiālu
ain moment - uz reliģiju parauts prokurors ir sinonīms inkvizīcijai, thhh
forša meiča, vajadzētu talantīgāku, bet paņēma to, kas bija

vailijs, eskiboy, kas saka future! think about future!
cik labi viss sākās

Izbrīnā Mežaroze pacēla galviņu uz augšu un ielūkojās Rītavēja zeltainajās acīs.
— Ak, jūs esat pirmais, kas ieraudzījāt arī manu dvēseli. Parasti visi apdzied tikai manu skaistumu, bet skaistums taču nav mūžīgs.
— Mūžīga ir tikai mīlestība, un es tevi mīlu, mīlu, mīlu, — apskaudams Mežarozi, Rītavējš čukstēja viņai ausī vārdu, ko izgudrojis burvis, lai apmātu visus, kas ir dzīvi.