vai arī vēl kādu zīmīgu sapni redzēju, teiksim, kaplacim varētu patikt

ka esmu aktieris kaut kādā eksperimentālajā teātrī, kas atrodas pierobežas zonā, bet blakus atrodas šīs pašas pierobežas armijas bāze
un abas mūsu teritorijas ir atdalītas nu uz koleģiālas vienošanās, nevar taču teātri apjozt ar dzeloņdrātīm, lai arī nebūtu tā sliktākā ideja, bet mēs ne par to
darbojošos cilvēku skaits ir mazs, laikam tikai kādi deviņi cilvēki, bet tas nekas, jo skatītāju izrādē apmēram arī ir tikpat

tiesa, mums bija lielāka popularitāte, kad mēs devāmies ar izrādēm viesturnejā pa poliju
cik atminos, dzīvojām mēs tur nevis kā normāli aktieri viesnīcā vai treilerparkā, bet gan mežā, teltīs, vidū ugunskurs, apkārt ganās zirdziņi
vēl ir liela, krāsaina kulba ar tērpiem, rekvizītiem un dāmu-gaišreģi (tas bija plāns, lai daļēji segtu turnejas izdevumus, nevermind)

taču mūsu stāsts ir nevis viņu, bet gan par garderobistu mišu - tas bija vienīgais cilvēks mūsu teātrī, kas nespēlēja uz skatuves, lai arī ļoti gribēja
viņš visu laiku centās kaut kā ietekmēt režisoru, teiksim pirms izrādes stāv garderobē plašķī, a kā pienāk apmeklētājs - hops, viņš jau ir viduslaiku zilā satīna kamzolī ar kruzuļiem, kur uzkārt jūsu mantiju, kungs
nu, mūsdienu latviešu eksperimntālajam teātrim ar to ir krietni par maz
taču pienāca arī viņa stunda - jaunajā, ultramodernajā detektīvizrādē sasirga galenās lomas atveidotājs, un beidzot kāds izfunktierēja galvā versiju, a kāpēc lai nepamēģinātu mišu

labi, režisors ir ar mieru, bet tikai mišam būtu jāatrod sava ekstraordināra teātra valoda, savs rokraksts, lai šis detektīvs kļūtu par īstu izrādes vizītkarti
un te miša atcerējās par savu triku ar plasķi un kamzoli, tikai radikālāk. proti, pirms sākt pratināt lieciniekus, viņš izģērbās pilnīgi kails, uzvedās agresīvi, un, tā kā bija augumā vismazākais trupā (precīzāk būtu jāsaka, kā tagad noteikti raksta presē - grupējumā), savu ekspresīvo pratināšanu pavadīja ar samērā augstiem lēcieniem, kur jūs bijāt vakarā no septiņiem līdz deviņiem, jbtv???!!!!11
nu, drusku pārspēlēja, jā, bet kurš tad mūsdienās nepārspēlē

sākās repetīcijas, bija vēls novembra vakars
miša, vēlēdamies atstāt iespaidu uz teātra vadību, jau pavisam agresīvi zvaniem plīvojot sāka lēkt virsū noindētā barona advokātam - tā, ka aizdomās turamajam nācās meklēt patvērumu jau aiz teātra telpām, uz bāzes pusi, taču nepielūdzamais detektīvs viņam sekoja arī tur
jāsaka, ka sekoja abiem personāžiem jau vairs ne tikai pats izmeklētājs, bet arī rezišors, mēs - pārējie aktieri, kā arī pat noindētais barons baltā kreklā un ar putām uz lūpām
kā jūs apmainījāt roku pirkstu nospiedumus pret kāju pirkstu nospiedumiem, auroja miša, kamēr nabaga advokāts bezspēcīgi paslīdēja dubļos
lūk, tieši šajā momentā iedegās ehaloti, sāka riet suņi un mums uzbruka regulārā latvijas pierobežas armija