var iznākt no skapja
a var naktī parkā iznākt aiz koka
a var iznākt tā
"ministrs rinkēvičs: iznāca tā"

vēl varu brīnišķīgu prikolu par fudbolu izstāstīt
kā jau daži zin, krievijas un vispār psrs čempī (kas neattiecās uz manu galveno mūža futbolkomandu rīgas daugavu) es biju un esmu par maskavas spartaku
un maskavas spartakam ir tāds prikols (pieļauju, ka, teiksim, kosmo varētu būt kādreiz uzdūries kultūras krosreferencēm) ar dziedātājas maksimas dziesmām
dziedātāja maksima - tā ir tāda, tipa, linda leen, tikai vairāk vai mazāk talantīga
bet, karoče, kā viss sākās

a sākās viss ar to, ka komanda spēlē kaut kur izbraukumā jebeņās kaut kādu ļoti garlaicīgu maču, kurā nekas nenotiek
profesionālie līdzjūtēji ir izģērbušies, ielējuši sev vēderā nedaudz spirta, bet garlaicīgi ļoti
a te pārtraukumā starp puslaikiem stadiona organizācija palaiž pa skaļruņiem šo dziedātājas maksimas albumu
un profesionālie līdzjūtēji, davai, tagad dziedāt līdzi, izrādījās, ka daudzi zin vārdus
un iepatikās!

tāpēc, kad jau nopietnos zarubos tūkstoši brutālo atbalstītāju pēkšņi tradicionālo čantu vietā sāka izpildīt tīneidžeru mīladziesmas - ziniet, tas rāva jumtus, šablonus un nesa ārā pārējiem smadzenes krutāk, nekā jebkura crvenas zvezdas partizāna performance!
laukumā elle un palestīna, deg faijeri, a tribīnēs skan kaut kas tāds
xxx

tas kļuva par īstu kultu, tagad jau mazāk, bet hanyways, es uzskatu - lielisks solis

bet tā ir tainība, ar gadiem refleksi kļūst lēnāki

kad jūs bijāt pavisam jauni vai pat ne projekta stadijā, mēs uz atari xl močījām valsts pirmajos compūteru clubos elektroizklaidi zybex
horizontālu skrollinga arkādi, kas pēc sava statusa, nu, kā jūsu kontra
ja tu neprati kooperatīvā spēlēt zybex (vienam tas bija patīkams sucidāls treniņpasākums), čmo tu esi, nevis vilks
pirmie desmit vai divdesmit līmeņi gāja no pataloģiskas fotoatmiņas, tālāk - no refleksiem, kad sekundes simtdaļā ir jāpagūst pateikt "augšā pa kreisi, atstāj dzīvību, ņem ložmetēju, uz leju!"

un nesen es uz kaut kāda emulatora palaidu zibeksu
bez džoistika, no klaviatūras, tomēr
vispirms mani nogalināja 40-jā sekundē. pēc tam minūtē divdesmit. kad ģenētiskā atmiņa atgādināja vienīgo punktu, kur šajā ekrāna vietā jāatrodas, mani nogalināja jau pēc tikai trīs minūtēm
un es domāju, bļaģ, kā es 13 gados varēju šo swarmu nest cauri bez problēmām

vēl viena taisnība, ka ļoti grūti man izdevās pirmatnējos džoistika refleksus pārnest uz wasd, bet nu kaut kā izdevās

nu viss, kačāju downton abbey jaunās sērijas
jūs nevarat iedomāties, kā es pārdzīvoju par misteru beitsu un annu, un kā pārējie bagātie mudaki man ir pohuj