lasu speciālistu pārdomas par to, ka balotelli ir neveiksmīgs transfērs
starp citu, vakardien arī skatījos bulgāru (a man ļoti patika ludogorecs, bez jokiem!) traģēdiju drāmu

balo ir ahujenns uzbrucējs, kuram tīri tehniski bez psihošanas laukumā ir tikai viens mīnuss - ik pa laikam viņam galvā ieslēdzas tāds kā taimers, ka tagad ir jāsit pa kasti. klikš, un viss. pie tam pašam mario ir dziļi pohuj, kur viņš šobrīd laukumā atrodas, un kas viņam notiek apkārt. rezultātā tas ir drausmīgs (un aukstas klases uzbrucējam totāli nepieļaujams) neprecīzu sitienu procents, nemaz nerunājot par to, ka tas ir arī drausmīgs izniekotu uzbrukumu koeficients, un par šo faktu milānā nevis vienkārši kakāja ķieģeļus, tur bija vesela cementa rūpnīca. taču pie rodžersa viņš kaut kā gan mazāk psiho, gan minētais relejs galvā ieslēdzas retāk - lūk, vakardien es atceros tikai vienu tādu epizodi, kad 40 metrus no vārtiem kosmoss mario paziņoja, ka pienācis laiks močīt, balo pacēla galvu, ieraudzīja sev priekšā kādus piecus bulgārus, bet vai tad tādi sīkumi attur, nu, divus organiskos šķēršļus viņš apspēlēja un bumbu iepisa tikai trešajā. tomēr, tomēr. ja viņš turpinās progresēt šādā virzienā, tas ar laiku varētu būt ļiveram ļoti produktīvs spēlētājs.

no otras puses mājinieki vakardien atstāja ļoti šizofrēnisku iespaidu organizācijas ziņā. lūk, moments ar horizontālajām piespēlēm sterlings-koutinjo-lallana (kurš tā vietā, lai tupa ieripinātu bumbu tukšajā vārtu stūrī iegrima pārdomās par pasauli un savu vietu tajā), tā bija tīra pagājšgada liverpūle. a situācijas, kad balo nāk kaut kur dziļumos palīdzēt bezmaz džerārdam uzsākt uzbrukumus (a kas paliek priekšā? ē, koutinjo? aū, koutinjo?!) jau ir kaut kas pavisam cits. un ļoti atgādināja to pašu milānu, kas brīžiem nesaprata, kā ar tādu centrforvardu spēlēt. un viņus ļoti no tā trjasīja.

un daži vārdi par arsenālu
uzskatu, ka arsenāls dortmundē aizvadīja teicamu maču. es šo to zinu par jurgena klopa ar katru gadu aizvien progresējošajām fošistiskajām doktrīnām un to, kas notiek, ja borusija mājās un vienalga kādā sastāvā sāk spēlēt uz simts procentiem. tā nav madrides atletiko "uguns, kas jūs izdedzinās no iekšienes". tas ir nahuj autogēns, kas nosvilina visu savā ceļā. tas šobrīd nosvilina, piemēram, pietiekoši enerģētisko un fiziski spēcīgo bavāriju. a te atbrauc kaut kādi hļupiki ar mikelu artetu balsta pussardzības titāna lomā. "ņemam bērnudārzu un lēēēēnām ieliekam to gaļasmašīnā".... a rezultātā neslikti. ja vēl pārējie spēlētu apmeram tā, kā vakardien spēlēja vilkšīrs, un ja tik imbecīlisku maču neaizvadītu koselnī (par pēru mertesakeru nerunāsim, tur jau sen viss ir skaidrs) varēja būt pat labāk.