a te vēl bija historia par tēmu "balss no poda" (btw, labs reģionāli-depresīvā sociālā slāņa preses rupora nosaukums) realitātē (gandrīz ar sirdi aizgāju)
vārdsakot, kavēju laiku sanitārajā mezglā nodarbojoties ar to, ar ko cilvēki parasti šādās vietās nodarbojas - pīpēju cigareti un lasu pasenu žurnāla wired numuru
kad man zvana kolēģis un grib, lai es kaut kādus ciparus bišķiņ pārrēķinu
mēs tur parunājam, un es ielieku telefonu atpakaļ moderno džinsu kabatā

vārdsakot, es sapratu, ka konversācija ir beigta un viņš grib, lai es ar šīm operācijām panodarbojos kaut kad vēlāk, a patiesībā viņš ir nedomāja noslēgt sarunu, bet aizgāja runāt kaut kādu paralēlzvanu
tieši tik ilgi, lai es jau galīgi aizmirstu par telefonu
un pēc kāda laika man no apašas atskan tāda dīvaina, biedējoša un distortēta balss "tā, nu cik tālu tu tur esi?!"
bļaaaaa
un pats galvenais, kad pirmais šoks pāriet, un uz sekundi notici jaunajai reailtātei, vēl sekundi domāt, a kā tagad uzturēt dialogu, KUR tur runāt pretī un kādus vārdus teikt