ar ko elektriskās izklaides "the walking dead"otrā sezona ir vēl labāka (ja tas vispār ir iespējams) par pirmo?

trīs dižas spēles pēc kārtas mums stāstīja par pieauguša brutalosa attiecībām ar meiteni chil-tennage vecumā - " bioshock infinite", " the last of us" un tagd "the walking dead". nedomāju, ka šeit ir kāda zog-a konspirācija, vienkārši veiksmīgi atrasts sižeta arkas gājiens, veiksmīgs kontrasts un veiksmīga ideja uzgrūst uz spēlētāja rokām pamatīgu atbildību, lai viņš te ņevijobivajetsa daudz skraidot apkārt pēc ačīvkām un uzliekot nikolaju visai pārējai pasaulei. atbildība par rīcības sekām, vot!

pirmās daļas finālā spēles pseidotētos un pseidomeitās strauji izbeidzās
( spoilers )
un mēs saņēmām to, ko gribējām - spēlēt ar bērnu pieaugušo nežēlīgajā un necilvēciskajā pasaulē, kur pat pēc neilgās draudzības ar satikto suņuku pēc tam nākas pašam, precīzāk, pašai šūt sev roku ar adatu un diegiem

kas mainījās manās izvēlēs (a walking dead ir vienmēr pasākums uz neviennozīmīgām morālām izvēlēm un dilemmām,  kurās lēmumi ir jāpieņem lidojošā mērkaķa bafkina ātrumos) - nu, pirmkārt, daudz uzmanīgāk, nekā ar spēlējot ar lī. uzmanīgāk, ne tajā nozīmē, ka var fiziski kaut kā traumēties, bet lai paliek pēc iespējas mazāk negatīvu psiholoģisku pēdu, tas taču galu galā ir coming of age stāsts, un labāk mēs dabūsim klementīni līdz finālam ar salauztām rokām un kājām, nekā ar salauztu dvēseli. kaut arī to, kā kens kārveram ar lauzni sašķaida galvu, mēs palikām paskatīties - tiesības uz atriebību ir katra cilvēka konstitucionālās tiesības, un huj es klal uz visiem tiem, kas kaut ko runā par piedošanām un eņģeļiem debesīs. it's not about that.

taču otrs, daudz interesentāks novērojums...teiksim, es domāju, kā es rīkotos ja spēlētu nevis par mazu meiteni, bet gan par mazu puiku. atšķirība, un būtiska, ir tikai vienā - spēlējot par meiteni man absolūti nav zapadlo manipulēt ar savu vājumu. "es esmu tikai bērns, ko jūs no manis gribat" es nekad nepateiktu ar puiku, bet ar klementīni - cik uziet. protams, labi zinot, ka meitenīte var ļoti nevājus forteļus izmest.
a ja kādam liekas, ka manipulēt ar savu vājumu ir kaut kāda vārgulīgas sievietes prerogatīva, nu tad variet uzskatīt, ka sun czi "kara mākslu" ir uzrakstījusi bāba.



Karš – tas ir apmāna ceļš. Tādējādi, lai gan tu vari kaut ko, izrādi pretiniekam, ka nevari; ja tu kaut ko lieto, izrādi viņam, ka tu it kā to nelietotu; lai gan tu īstenībā esi tuvu, izrādi, it kā tu esi tālu; lai gan tu arī biji tālu, izrādi, ka esi tuvu; pievilini viņu ar labumiem; izjauc viņa gara stāvokli un ņem; ja viņam nekas netrūkst, esi gatavībā; ja viņš ir stiprs, izvairies no viņa; uzmodinot viņā dusmas, izjauc viņa gara stāvokli; pieņemot padevīgu izskatu, izraisi viņā pašpārliecinātību; ja viņa spēks ir svaigs, nogurdini viņu; ja viņi ir draudzīgi, pašķir; uzbrūc viņam tad, kad viņš nav gatavs; ej uz priekšu tad, kad viņš to negaida.