aiz nostalģijas ieslēdzu crusader kings 2, lai pirmoreiz karjerā pamēģinātu pārrakstīt latvijas vēsturi. nu kā, pārakstīt, nekādas latvijas tur, protams, nav (tāpat kā igaunijas, taču lietuva saprotams, ir). startēju jūras krastā kā barbars un pagāns ar kurzemes provinci pie kājām, vēl man bija zemgale un mēmele. ar vārnu spalvām plīvojošiem sirmiem matiem manu dianstiju pārstāvēja pilsonis vārdā kodere peniķis, un tas bija slavenās peniķu dzimtas sākums.

pirmais, ko es noskaidroju, ka teorētiski ir iespējams izveidot juridisku kurzemes hercogisti bez kādiem tur džeikobiem, bet tam ir nepieciešami afigenna daudz naudas - un tādu naudu nevar dabūt tirgojot šosejas malā gailenes ar brūklenēm. tā teikt, līdz kapitālismam vēl tālu. principā naudu pagānbarbari iegūst sirojot pa visādām vietām, bet izrādījās, ka mēs neesam nekādi īpašie vikingi, teritorijas, kas atrodas mūsu jūras pusē, skaitās draudzīgas, a braukt pāri baltijas jūrai ar no tukšiem vanagiem izvaidota plosta nelikās pārāk valstiski saprātīgs pasākums. visa šī doma ilgi kvēloja manā neveselīgajā galvā, kamēr notransformējās tik ārprātīgā plānā, kādu savu mūžu es nebiju izperinājis. karoče, ar visām savām trīs teritorijām es pēkšņi un bez brīdinājuma uzbruku žemaitijai (iedomājieties, viņiem jau bija hercogiste!), tālākais bija tehnikas jautājums. no visa šī pasākuma es ieguvu žemaitiju, trāķu lielpilsētu, lietuvas pārvaldītāja pārsteigto skatienu, vietējo vasaļu krasu nosodījumu un vietējo mežoņu neviltotu apbrīnu.

taču tas bija plančika tikai pats, pats sākums. ko es darīju tālāk? es neveicu absolūti nekādas represijas pret žemaitijas pārvaldītāju vai pret trāķu mēru. vecais peniķis uzsita visiem uz pleca, teica "dzīvojiet mierā, rupuči" un aizgāja taisīt bērnus, ar trīs konkubīnēm uzreiz (pagānu nou-hau!). starp citu, par pēdējo runājot, tas ir aktuāli paaugstinātas fertilitātes realizācijai, jo vieta un laiki mums te ir tādi, ka nevar saprast, vai mūsu brašais kuzremnieks drātējas ātrāk nekā plosās pneimonija. a atstāt dinastiju ta vajag. bet stāstu tālāk. nepagāja ne ilgs laiks, kad notika briesmīgais notikums - gan trāķu mērs, gan žemaitijas virsaiši pasludināja neatkarības karu pret tirāniju. pat zemgales kaut kāds neapmierinātais vasalis piebiedrojās. domāju, ir lieki teikt, ka tieši šī momenta dēļ es arī uzsāku visu operāciju. sakāvis imbecīļus es iepiļīju visu priduroku branžu cietumā. pirmais neizturēja aļģimants. " slikti man te, izlaidiet, lūdzu". "broļukas, nekādu problēmu", es atbildu, "no jums 70 dukāti par obezjaņņika servisu".  lauzās visi, bet samaksāja! tā es ieguvu piķi kurzemes hercogistes organizācijai. kuru arī noorganizēju, taču sakarā ar to, ka žemaitijas hercogisti biju okupējis pirmo, karoče, kā lai to labāk pasaka, mēs tagad esam nevis lielā kurzeme, bet gan lielā žemaitija.

līdz ar to vecais peniķis varēja mierīgi atdot galus, palika gadu vecais dēls centis, pieaugusī meita dārta nomira no depresijas, a meitu laimu es nosūtīju uz ārzemēm, tālāk no šī bīstamā sviesta kopā ar viedo vailikulu. pēdējais vispār ir numurs. vecais vailukula nonācis parīzē (viņa uzdevums bija studēt tehnoloģijas par labu kurzemes industriālajam uzplaukumam) rakstīja no turienes sirdi plosošas teļegas "vaimanuvai, ļaudis te kā tādi mošķi ērmotās drānās un zirgi uz akmens ielām, ak, tētīt", bet vismaz par vienu sīko sirds bija mierā.

centim, paaugašamies prātā, garā un miesā, izdevās izpiest no jātvingiem skaloviju, un pa nēmanu var tagad braukāt ar putaplasta izpriecu kuģīti. jāsaka, ka pats centis vizuāli drīzāk atgādina nevis baltu virsaiti, bet gan "valensijas" otro vārtsargu. tas tā. kā savu otro uzdevumu es izvirzīju nenovēršamo pretošanos nenovēršamajiem krustnešiem, kas laikam nāks pār mūsu vēl jaunākās paaudzes pārstāvjiem - savu slavas mirkli ekspektē jaunuvji no peniķu dzimtas, matīss, brencis un tifānija (atvainojiet, nenoturējos). taču tikmēr mēs būvējām savus pirmos kuģus, veicām nelielas ķirurģiskas izmaiņas likumdošanā, pārrakstījām asociālu vasaļu dzīvokļus uz viņu krustmāmiņām un negaidīti saņēmām zviedru iebrukumu. zviedru iebrukums izklausījās pabriesmīgs. "tiksimies kaujas laukā!", viņi rakstīja notā. ko viņi ar to domāja, ka mēs šajā sakarā kaut kur brauksim? pēc tam, kad noskaidrojās, ka mēs ne uz kādiem viņu kaujas laukiem nebrauksim, bet turpināsim nodarboties ar to, ko nodarbojāmies, vikingi sāka nedroši mūs apmeklēt paši. taču jau pirmās tre krunuru baržas uzdūrās globāli noenkurotām pāris galerām, a tālāk viss kļuva tikai vēl sliktāk - azartā iegājušie zemgaļi savā zemē naturāli trenkāja nabaga skandināvus pa krūmiem , un tas vēl mūsu plakanajos līdzenumos, a kas notiktu kalnos, vispār bail iedomāties. vikingu boss aiz bēdām sāka dzert (mēs ta gaidījām krustnešus, centos mierināt), beigās samaksāja mums naudu un aizgāja ar violeto diskursu uz pieres.

tas pagaidām viss - brīdī, kad to rakstu, valstī viss ir kārtībā. mūs gaida livonijas problēma. nu un krustneši, pis viņus zirgs.
( lielas ilustrācijas )