runājot par saviem mīļākajiem sportistiem, nevaru nepieminēt japāņu daiļslidotāju midori ito
šī diezgan determinētā sieviete parādījās laikā, kad visi pārsvarā stenēja apbrīnā, šķiet, par nākamao demokrātisko aktrisi katerīnu vitu
viena sieviete uz ledus - tai ir jābūt skaistai dejai ar skaistu mūziku, aizkustinošam stāstam, līganām pārejām un mūzikai, ka saviļņo aukstākās sfēras
meitenes ēteriski plivinājās virs ledus kā driādes un nimfas

tacu tas nebija midori ceļš
šai diezgan determinētajai sieviete no nagojas nebija nekādas izpratnes par skaistumu un estētiku
toties viņai bija spēcīgas kājas un pamatīga izpratne par tehniku
kalgarī olimpiādē ito nolēca septiņus trīskāršos vienā programmā - uz to momentu kaut kas līdzīgs varētu būt tikai braiena boitano slavenais salto uz ledus

tiesneši, redzot kā barokam un rokoko ar kruzuļiem stājas pretī kaut kas līdzīgs padomju konstruktīvismam ar pāļu dzinēju, savā ložā lēnām kļuva sarkani
burvīgā mūzika uzvedināja uz domām par imperatora hirohito nežēlīgajām kaujas ordām
par ko bija stāsts - par to labāk bija nedomāt, bet tur noteikti sastāvā eksistēja arī kunfu
un visā tajā bija kaut kas ļoti fascinējošs, daudz fascinējošāks nekā ierastajā ņūeidža romantikā

izdarīt ar šo militāro mašīnu neviens neko nespēja - pasaules čempiones tituls 1989-jā un sudrabs albērvilā