biatlona sezonu gaidot
jau diezgan ilgi mēģinu cilvēkiem paskaidrot, kāpēc biatlons ir populārāks par citiem sporta veidiem - tādēļ, ka tas satur ne tikai abstraktu sacensību, par kādu mēs varam uzskatīt slēpošanu, bet kaut ko tādu, ar ko mēs reāli varam sevi asociēt un reāli pārdzīvot. ja parastā slēpošana ir kā pāris stundas skatīties uz enerģisku sievieti fitnesa zālē, kas ar velotrenažiera palīdzību risina kaut kādas dziļi savas sadzīves problēmas, kuras mums neizsauc nekādu līdzjūtību un interesi, tad bitalons - tas uzreiz ir dramatisks stāsts par somu robežsargu vai navaho cilts mednieku, kuram atlikušas pēdējās patronas.
jūs domājat, ka citos sporta veidos nav iespējamas asociācijas ar reālismu, nevis abstrakcionismu? jūs maldāties.
teiksim, ziemas tramplīnlēkšana. lai padarītu sporta veidu efektīvāku nepieciešamas vairākas izmaiņas - ir skaidrs, ka sportistiem būs jālec naktī un pie izslēgtām gaismām, pie tam, nevis pa vienam, bet visiem kopā. un tikai, kad viņi sāk piezemēties, beidzot sāk strādāt organizatoru pretgaisa aizsardzība! tikai šī normandijas izsēšanās stroboskopu orķestra, atrautu ķermeņa daļu un neredzētas varonības gaisotnē sportists var demonstrēt savu īsteno tieksmi uzvarēt par katru cenu. tikai jūtot sava biedra plecu brīdī, kad tas ir arī vienīgais, kas palicis pāri no paša biedra, mēs redzm solidaritāti, gribu un spēju iet pretī panākumiem. vai jūs esat redzējuši tagadējos tramplīnlēkšanas čempionus? tas parasti ir kāds somu puika ar sakniebtām lūpām un nervozu skatienu. vai viņš ir mūsu varonis? nē! lūk, mūsu varonis - ar sodrēju notrieptu seju, salauztām kājām un apdirsies, bet vienalga pamanījies aprakt savu starta numuru sniegā un mēģinājis sazināties ar centru - jā, tas ir mūsu varonis.
vai arī paņemsim lēkšanu ar kārti. kāds vispār ir tolks lēkt kaut kur ar kārts palīdzību, kāda tam ir saskare ar reālismu? liela. lūk, sportiste isinbajeva pirms lēciena nedaudz iesmērē sev rokas ar talku, bet apavus - ar petroleju, un veic lēcienu pāri kārtij - šajā brīdī iedegas divi spilgti prožektori un sāk kaukt sirēna, bet isinbajeva, nedaudz apskrāpējusies pret dzeloņdrātīm, ar kurām bija apvīta latiņa, jau steidz uz priekšu. vienlaicīgi startē arī speciāli dresēti vīri kamuflāžas tērpos kopā ar tikpat speciāli dresētiem suņiem (kamuflāžas tērpos var nebūt). isinbajeva pārpeld pāri barjerskrējēju baseinam un lavās caur skatītāju rindām pretī olimpiskajai medaļai. suņi rej aizvien tuvāk... un skaidrs taču, ka sportiste neizturēs un uzlauzis hotdogu pārdevēja būdiņu, kur piedzersies un nāksies atgriezties starta zonā - taču, cik ekspresijas mēs redzētu šādā priekšnesumā.
sports ir pilns ar absurdu. kāda jēga cilvēkam ir mest granātu, ja viņam virsū, grabot kāpurķēdēm, nelien vismaz trīs abrahamsi? kādām jābūt imbecīlim, lai kaut kur tāpat tukšumā grūstu LODI? lode ir jāgrūž sev galvā divatā, pēc oficieru paraduma, ceturtdaļfināla zaudētājs paliek ar neaptraipītu godu, bet uzvarētājs - ar jau samērā aptraipītu sacensību tiesnesi brunčos. padomājiet par to.