vakardien kaut kādā brīdī vairs nespēju izturēt ārkārtīgi interesanto udinēzes maču ar bragu. likās, ka abu komandu perversi bezpalīdzīgais mačs, kurā dalībnieki it kā sacentās, kurš spēlē sliktāk, nekad nebeigsies. kad no rīta pamodos un ieraudzīju, ka sopkāstā udinēze ar bragu aizvien spēlē (tas bija atkārtojums, bet es nepievērsu uzmanību), tātad divpadsmito stundu pēc kārtas, es aizsmēķēju cigareti un padomāju, ka čoinas soļankas šķivis man nāktu tikai par labu.

es izgāju no mājas, lai dotos uz vienīgo vietu rajonā, kur gatavo čoinu soļanku. tā ir vienīgā vieta rajonā, kur mani ienīst, un vienīgā vieta rajonā, no kuras mani reiz ir brutāli izmetuši ārā. es par to neesmu apvainojies, kā redzat. tas ir sektantisko bardu krogs, kurā es kautkad biju iebridis ļoti nomāktā garastāvoklī iedzert glāzi viskija laikā, kad tur visi šie sektantiskie bardi arī uzstājās. uz sienas bija uzzīmēts fantastiski kruts zīmējums - venēcija, brīnišķiga sieviete, pie kuras kājām ir nokritusi grāmata, skatās uz gondoljēro, kas ved savā gondolā, šķiet, ar satīnu pārklātu zārku. es sēdēju pie galdiņa un dzēru viskija glāzi. "brīnišķigs temats", es padomāju, "kā reizi par mani". un te viens no bardiem pajautāja, ko es domāju par viņa uzstāšanos, a es automātiski atbildēju ar pretjautājumu, kā absolūti mudaciskā krogā ar psihopātiem uz skatuves var uzzīmēt tik labu un pareizu gleznu. par to viņi laikam arī apvainojās. bet es atceros šo kafejnīcu pavisam citā sakarā.

bija laiks, kad es biju baigi samīlējies vienā vietējā meitenē.

nē, nu mazliet savādāk. es viņā nebiju samīlējies Tik Ļoti, lai sāktu Viņai Patikt. domāju, daļa no jums sapratīs, par ko es. bet samīlējies es biju, un Situācija Bija Stulba.var, protams, gulēt ar citu meiteni, un iedomāties vienu otras vietā - tas taču ir negodīgi. cilvēki, cieniet taču reiz cilvēkus, ar ko jūs guļat! "mārtiņ,", es sev teicu, "30 gadi и сохнешь по бабе". tas bija laiks, kad es samērā eksperimentēju ar savu psihi, un, karoče, man radās plāns, kā izrubīties no iemīlēšanās. es aizgāju uz šo zināmo kafejnīcu, nopirku glāzi viskija un nolēmu, ka tagad es aizvēršu acis un izdzīvošu visu savu dzīvi ar meiteni, kurā es biju iemīlējies. "mārtiņ", es teicu, "tev is spēcīga iztēle. ščas galvenais apmānīt sevi". un man tas izdevās. es sāku iedomāties visu, kas varētu būt mūsu starpā - pirmo skūpstu, pirmo seksu ("mart, sievietes nepiekrīt tam, ka tu domās ar viņām pārguli!" - "kriminālkodekss man atļauj!"), pirmo ielieto gultā kafiju,pirmo publisko sadošanos rociņās - visas šīs lietas, kas ir saistītas ar iemīlēšanos.

savā galvā es uzcēlu māju, nopirku mašīnas, uztaisiju bērnus, davedu mūs līdz sirmu večuku stadijai - vai mēs patiksim vēl viens otram? diezin vai, es padomāju un atvēru acis. pabeidzu viskija glāzi un izgāju pastaigāties. aizgāju līdz klubam "tiem, kam pāri 40", kur ironiskā kārtā satiku karīnu. "ko tu šeit dari?", viņa vaicāja, es teicu "zini, es nupat ļoti rupjā veidā esmu sarāvis attiecības un tagad esmu nolēmis pievērsties senioru dejām. davai, nopirksim šampanieti un aiziesim līdz zolitūdes stacijai, aizbrauksim uz jūrmalu". "okei", teica karīna.

no unpy atklātā serpentārija
iedomājos, kā likt ekšus šajā sakarā
- tupais mudak, tu neko nesaproti no manas dzīves!

lietotāja blondulla atgādināja grandiozo k/f  "aveņu vīns"
vienmēr domāju, kāpēc šajā episkajā epizodē es aizdomājos par mirdzu martinsoni