te taču tādas lietas notiek

kaut kāds lauku rajons, es eju gar upi, ir karsts, un man gribas nopeldēties
atstāju drēbes, telefonu un lietussargu krastā polietilēna maisiņā ar uzrakstu "bond" un sāku peldēties, kad redzu - pa upi brauc trolejbuss, tāds pats, kā uz ielas
a tā arī var, es pabrīnos, bet tad saprotu, ka var, jo paralēli upei pa gaisu iet divi vadi
kruta, padomāju, izlienu krastā un nolemju pabraukt kādu pieturu ar šo neredzēto latvijas pastorālo brīnumu
atveras durvis, noskan ar vokoderu ierakstīts informatora vokāls "nākamā pietura - dzilnas", patiesībā vokāls ir ar latgales akcentu, un drīzāk izklausās kā "nōkomā pītura - dzylnas"

cēli iesēžos krēslā, pārējie pasažieri, kuru salonā ir maz, apbrīno meldrus upes krastos, bet tad pēšņi izrādās, ka trolejbuss ir amfībija
jo viņš kaut kā sparīgi izlien upes krastā, un, cik var noprast, dodas rajona centra virzienā
šajā brīdī es saprotu, ka atrodos transporta līdzeklī vienās peldbiksēs, jo polietilēna maisiņš ar uzrakstu "bond" ir palicis vietā, kur gāju peldēties

slepeni palūru uz sabtransa noteikumiem pie sienas, vai tur nav kāds mežonīgs sods par publisku vularitāti
līdz ieraugu, ka blakus noteikumiem kāds ir pakāris gaišzilu apmetni ar uzrakstu ВУГДБ,
nākamā pietura - mazais universālveikals, ziņo balss vokoderā
izkāpju ārā, lai ar kājām dotos atpakaļ pēc drēbēm (baigais gabals), uz ielas nekavējoties uzmetu plecos apmetni, kas izrādās ir harmoniski pieskaņots manām zilajām peldbiksēm

visi rajona iedzīvotāji pie universālveikala atgādina klerkus, kas iznākuši pusdienas vidū izdzert līdzņemamo kafiju, viņi ir uzvalkos, kaklasaitēs un laķenēs
tikai mazliet vēlāk es saprotu, ka viņi nāk nevis no nezināmiem kjūbikliem nezināmās latgales augstceltnēs, bet gan no bērēm
kopš ir ieviests jaunais upes transports, kāds stāsta, regulāri tiekot sabraukti iereibuši peldētāji, dažus ne tikai sabrauc, bet arī piebeidz ar elektrību, ja nokrīt kāds vads
un neko nevarot izdarīt, tādas direktīvas

kaut kur augstu virs galvas daudzbalsu murmināšanu uz ielas pārtrauca frenka sinatras "the night we called it a day"
tā bija neliela brīvdabas kafejnīca ielas malā, kas bija izvietojusi savus galdiņus zem lielajiem saulsargiem uz jumta terases
es uzkāpu augšā; tur bija tikai viens cilvēks
oficiante, kas izskatījās pēc elleskaķa, laiski aizmēķēja jumta malā tievu melnu cigareti
"pēc peldēšanās es jau esmu atguvis jaunas drēbes", es sacīju, "un izskatās, ka tūlīt atgūšu jaunu lietussargu"
oficiante smējās un teica, ka es varot pazvanīt no kafejnīcas telefona, ja man vajagot kaut kur pazvanīt

bet man nevajadzēja nekur pazvanīt
i heard a song of the spheres like a minor lament in my ears
tā nu mēs tur stāvējām, es vējā plandošā apmetnī ВУГДБ un peldenēs, viņa ar degošu cigareti rokās
the moon went down stars were gone, but the sun didn't rise with the dawn
zem mūsu kājām bija visa pilsēta, rajona centrs, upes, trolejbusi, mazais universālveikals
there wasn't a thing left to say, the night we called it a day

koprofestivālā jūrmala toties varēja novērot jaunākās trendences aukstajās modēs
teiksim, "automazgātuves karaliene 2012"
( ... )

runājot par to, ka elektriskajās spēlēs šobrīd auditorijas sadalījums ir apmēram tāds - 80% džeki un 20% skuķi
kamēr kino skatās aptuveni šādi - 60% skuķi un 40% džeki
vai mēs varam apgalvot sekojošo:

ka džeki spēlē visu pēc kārtas, kamēr skuķi spēlē tikai savus skuķu geimus
un, ka skuķi skatās visu kino pēc kārtas, kamēr džeki skatās tikai savas džeku filmas

In Italy, for thirty years under the Borgias, they had warfare, terror, murder and bloodshed, but they produced Michelangelo, Leonardo da Vinci and the Renaissance. In Switzerland, they had brotherly love, they had five hundred years of democracy and peace – and what did that produce? The cuckoo clock.
- Harry Lime, The Third Man