es uzrakstīju satriecoši labu pasaku par marķīzu.
nekad nebiju domājis, ka varu kaut kā labi uzrakstīt savas pārdomas par seksu, bet uzrakstīju ar vienkārši afigennu draivu.
man bija izvēle - rakstīt par varu vai par bailēm. es izvēlējos rakstīt par bailēm.
kad pārlasīju, elektrība šāva smadzenēs.
tas bija labākais, ko es jebkad biju uzrakstījis.
un pēc tam, verot ciet daudzos logus, es, protams, nevietā nospiedu don't save.

vispirms es sapratu, ka mēģināt rakstīt otrreiz ir bezjēdzīgi - tas būtu kā salīdzināt seksu ar seksa surogātu, tas vairs nebūtu tas, pat ja es rakstītu tos pašus burtus tajos pašos teikumos.
pasakai par marķīzu vispār ir jābūt tādai - lai meitenes pēc šīs pasakas domātu par seksu, nevis lasītu par to.