vai arī mums te viens onkulītis, gadi pie 70
faktiski visu mūžu bijis sievai zem tupeles
nu kā, zem tupeles, drīzāk tur bija tādas mātes-bērna attiecības
sieva bija ar ļoti striktiem un skaidri formulētiem uzskatiem par dzīvi - viņa skaidroja onkulītim kas, kad un kā ir jāēd, cikos jāiet gulēt un cikos jāmostas, kas jāvelk mugurā, kā pareizi jāstūrē mašīna, kā pareizi jāpogā krekls, ko jāsaka citiem cilvēkiem un par kuriem hokejistiem jāfano televizora ekrānā
reiz onkulītis pirmoreiz dzīvē nolēma uzņemties iniciatīvu un parādīt raxturu bez īpašiem norādījumiem ieaurojoties hokeja laikā "gols!", bet ripa, diemžēl, trāpīja pa štangu
jaunais anarhists tika apveltīts ar frāzi "tu taču esi galīgi stulbs", un līdz ar to pašizpausmes tendences pārtrūka pavisam
pensija, protams, tika savākta, bet atstāti desmit lati, par kuriem pāris reizes mēnesī varēja trīsreiz dienā iznest miskasti vai aiziet pēc piena
bet principā vēl bezpalīdzīgāku, no reālās pasaules atrautāku un, teiksim kā ir, aprobežotāku cilvēku es vēl neesmu redzējis
un tad sieva atmet slidas, atstājot viņam mantojumā četras štukas el es
oi jooooooooooooo
aaaaaaaaaaaaaaaaa
