šonakt ļoti garu sapni redzēju

sākās viss ar to, kas bija vēls vakars, es stāvēju rindā kādā pasta nodaļā, un man ļoti nāca miegs
kādēļ es biju noguris? jo visu dienu biju pārdevis hotdogus makdonaldā
bet pastā es atrados tāpēc, ka man bija sazin kādu iemeslu dēļ jāaizsūta zathuram ziemassvētku atklātnīte, jo aiz pasta nodaļas loga bija tumšs un jau sāka snigt snieks
tad es uz mirkli iemigu šajā rindā, bet kad pamodos, ziemassvētku atkātnītes jau bija beigušās, un man nācās nopirkt lieldienu kartiņu
taču es nopirku arī zaļu mārkeri un piezīmēju blakus zaķim un olai arī eglīti, lai zathura saprastu, ko es esmu domājis, un tā man izdevās apsveikumu veiksmīgi aizsūtīt

atnācis mājās es iemigu vēl uz pāris stundām, bet kad pamodos, virtuvē sēdēja džons un linda, kuri pie iedegtas šķiltavas lasīja grāmatu un dzēra vīnu
viņi teica, ka nekas traģisks neesot noticis, un viņi jau tāpat esot taisījušies iet projām
viņi esot baidījušies ieslēgt gaismu, lai mani neuzmodinātu

es izgāju ārā,un tur bija ļoti karsta vasara, karstākā no tām, kuras es spēju atcerēties
es pārgāju pāri kurzemes prospektam, stingri nolēmis doties mežā, lai atrastu kādu vēsāku pļavu, kur būtu ēna un varētu tā vienkārši pasēdēt
katrā gadījumā es izietu līdz bolderājas ceļam
es gāju un gāju pa mežu, visas takas jau sen bija beigušās, sākušās paparžu plantācijas, gravas un brikšņi,kad visa šī mūžameža vidū pēkšņi atradās ezers ar kūrortu
kūrortu vārda tiešā nozīmē - te bija daudz cilvēku peldkostīmos, guļamkrēsli ar saulessargiem, katamarānu noma un kioski ar aukstu limonādi un cukurvati, un no pludmales glābēju torņa kāds megafonā stāstīja, cik šodien ir brīnišķīga un saulaina diena
nopeldējies es sapratu, ka man negribas iet pa šiem brikšņiem atpakaļ, tādēļ es nolēmu uzkāpt ļoti augstā kalnā, kas slējās aiz šīs savādās izolētās pludmales, un turpināt iet bolderājas ceļa virzienā

taču nokāpis no kalna es pēkšņi nokļuvu klīnikas teritorijā - tā bija klīnika garīgi slimiem cilvēkiem
te valdīja ļoti nomācošs klusums, tas asi kontratēja ar nupat pludmalē dzirdētajiem smiekliem un čalām; pacienti pelēkzilās pidžamās pārvietojās ar savādām kustībām tā, it kā tie kustētos nevis pēc savas gribas, bet gan neredzama leļļu meistara vadīti
pienāca klāt virsmāsiņa caurspīdīgā polietilēna apmetnī - taisās uz lietu, varbūt jūs vēlaties pusdienas?! - es uz mirkli apsvēru šo domu, taču tad devos meklēt galvenos klīnikas vārtus, kurus arī veiksmīgi atradu
es izgāju ārā uz brīvības ielas, un tiešām - taisījās uz vasaras negaisu

es pārgāju pāri brīvības ielai un iegāju velosipēdu rezerves daļu veikalā, kur savu rokmūzikas mēģinājumu uzsāka hārdkora ansamblis inokentijs mārpls
dzidzis erra teica, ka viņi esot izdomājuši baigo ģitāras rifu, taču nevarot izvēlēties tekstu, varbūt man esot kādas idejas
dambis man iedeva savu dziesmu tekstu kladi - ļoti līdzīgu manai, tikai man tur virsū ir milzīgs rīgas dinamo hokeja komandas logo, bet dambim anarhijas un pacifisma simboli
un tad es atradu viņiem dziesmas tekstu
tas saucās " mazais, zilais žigulis" un sākās tā: "mazaja zilajā žigulī bērni nedrīkst braukt / tajā braukt var tikai māris, bet mēs varam pazvanīt ingūnai / visi zvēri baidās no motora, kad tas ir trešajā ātrumā", etc

a sakiet, vai ir iespējams pastaigāties pa nevervinteras pilsētu dinozaura pavadībā
nespēju sev atteikt kārdinājumam paņemt druīdam fīču "dinosaur companion", tagad milzu ķirzaka vārdā "martcore" seko mums visur līdzi, kožļā zāli, vilkus un mežacūkas, bet principā uzvedas klusi

visas cerības uz syndicate - pirmais traleris

te var apbrīnot mūsu pārtiju ar trīs diplomātiskām sievietēm, dzelžos tērptu andrē agasi, kā arī dinozauru martcore
haiklifas ciemats, neilgi pēc maratorija parakstīšanas ar divkājainiem varāniem
( ... )

kādi nahuj istabā odi septembra beigās
visiem sen jau bija jābūt beigtiem