izlasīju psto par riteni un promilēm
man vispār ļoti nepatīk braukt reibuma stāvoklī ar vehicliem
pirms daudziem gadiem bija tāds storijs
aizbraucu reiz pie drauga normena, kurš tolaik dzīvoja piparkūku namiņā pie dārza ielas lielveikala, kas tipa tāds apple store, plus vēl klubs, biljards, etc
tur vispār bija forša anturāža - civilizēts lielveikals un pretī tāds lauku namiņš kaut kur no neretas, dūmi pa skursteni peld ārā
draugs normens arī uzvedās adekvāti, no rīta iznāk uz lieveņa, pačurā, joba, paskatās acīs agrīnajiem pircējiem
bet es ne par to
man tajā laikā dzīvē bija iestājies periods, kad katrs nākamais velosipēds bija interesantāks par otru
pēc uztjūnētā un uzpimpotā "urāla", ar kuru varēja mierīgi dauzīt sābus un džipus ar visiem ķengurniekiem, man vienā izstādē izdevās paveikt brīnišķīgu darījumu - veloparkam piebiedrojās divritenis, šķiet, grūtniecēm, vismaz rāmis un dīvainie stiprinājumi uz to norādīja
mašīna, protams, totāls hīts, ar tādu nav kauns izbraukt ielās, lūk, ar šo pašu dēmonisko aparātu es no rīta arī aizbraucu pie normena
turpinājumā mēs uz dendija griezām vaļā gadsimta iecienītāko spēli par motociklistiem "road rush", paralēli atspirdzinoties ar dzērieniem visas dienas garumā
a tad vēl uzziedēja info, ka vakarā andalūzijas suņa kafē notiks estu grupas vennaskond beneficiālais konservs, par kuru neviens ni-ni, karoče, sunī mēs bijām jau pavisam labi, a grūtnieču riteni es atstāju pie normena - man no viņa līdz mājām, nu, kādas 10 minūtes bija braukt
pavisam daudz labāki mēs jau bijām pēc konserva, kad kaut kur vazājāmies pa vecrīgu, tad devāmies atpakaļ uz piparkūku namu
ap diviem naktī pēc izšķirošā fināltrauciņa es beidzot nobriedu paveikt 10 minūtes ar velosipēdu līdz savām mājām
tālāk laikam pirmoreiz dzīvē man iestājās blekauts, kas sastāvēja no divām epizodēm
pirmajā es teicu normenam "nu tad čau, paka-paka", a otrajā es jau pamodos mājās astoņos no rīta spirgts kā cīrulis un teicamā noskaņojumā
devos uz pagrabu pēc divriteņa (es tur viņu turēju), lai lēnā garā brauktu uz faķi kļūt gudrākam un alainākam ar kursabiedriem sandri un ģirtu
bļaģ, ko es ieraudzīju!
man liekas, ka cilvēks to nevar paveikt ne ar vienu metālu, ko es biju paveicis ar šo pārvietošanās konstrukciju
deivida bleina īpašā ielu maģija bija atnesusi piecpadsmit astotniekus abiem riteņiem, salocījusi stūri kaut kādā neiespējamā leņķī, ielocījusi rāmi, apgriezusi otrādāk sēdekli (!!!), nu un vēl miljons citu mikrotraumu, no kurām es ar šausmām novērsos
tā vietā, lai pārdotu emocionālo mākslas instalāciju kādai ievērojamai galerijai, nācās vien stiept līdz miskastei un izdarīt secinājumu, ka grūtnieču divriteņi laikam nav mana specialitāte
nepatīk man pālī braukt ar ričuku, ne-pa-tīk
