Sherlock Holmes (2009, Gajs Ričijs)
Pirmā patiešām teicamā filma no cilvēka, kuru "Madonnas laulenis" vietā beidzot atkal varam cēli dēvēt par Gaju Ričiju, īsta ziemassvētku pasaka pavisam pieaugušajiem bez kādiem puņķiem un asarām. Zvaigznes beidzot sakrīt tā, ka viss, kas traucēja vai likās pārāk uzmācīgs autora iepriekšējos nolējumos šeit strādā uz piecinieku - un ļoti ātrā montāža, un reaktīvie dialogi, un rapids ar flešbekiem; kamēr virināji muti, divas stundas jau čau. Sižeta ziņa Ričijs ir zināmā mērā veicis rokādi (vēl krutāk ar varoņiem rīkojās tikai pasaules smieklīgākajā filmā "Without A Clue") - ja klasiskais Holmss ir tāds pārcilvēks ar prāta superspējām, kamēr pretinieks parasti ir diezgan aprobežots vai pabrutāls tēvainis, kuram ienākusi galvā pirmā viltība dzīvē, tad te viss ir tieši otrādāk - glušījošais narkotikas, dzīvojošais necilvēciskos sociālos apstākļos pagrīdes kauju bez noteikumiem pastāvīgais dalībnieks Šerloks (Daunijs) ar sava uzticamā drauga Vatsona (Džudlo) palīdzību cīnas pret paranormālu pretinieku, kurš ir izlīdis no kapa un piekopj sātanismu.
Tas, kas visvairāk silda sirdi, neticēsiet, tie ir specefekti. Pēc amerikāņu Emmeriha un Beja neprātīgajiem un brutālajiem paņēmieniem ar žļerkstošiem dzelžiem un sprāgstošiem debesskrāpim Ričijs pierāda, ka ir brits, tāpēc viņa šovs ir vienkārši aprakstāms ar vārdu "stilīgs". Stils ir visā. Nejaušā tankera nolaišana Temzā vien jau ir ko vērta. Rezumējot, tiem, kas nostaļģē pēc skaistās Haidna etīdes un aktiera Ļivanova čerkstošās balss, te nav ko darīt - šis ir ātrs un lielisks ekšens, kurā Holmsa metode slēpjas viņa ar dedukciju un citām izslēgšanas metodēm apveltītajā dūrē.
in 2010 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd. / afigkino
