aiz darīt nav ko uzrakstīšu jums par latviešu-krievu attiecībām 80-o vidū
es biju sīks, mācījos trešajā klasē, kad kaut kādi fanātiķi izdomāja mūsu 58-jā uzrīkot jaukto skolu. jauktā skola - tas ir tad, kad latvieši mācas kopā ar krieviem. ojajebu. tas ir vienkārši neaprakstāmi. sajūta kā karā. katru starpbrīdi mēs ar krieviem močījāmies siena pret sienu un gājām mājās ar zilām acīm un norautām uzvalka piedurknēm, viņi tāpat. kad pirmos nacionālā konflikta memberus sāka vest uz slimnīcu ar smadzeņu satricinājumiem (tāpēc, ka mēs tur naturāli pizģījām viens otru bezmaz līdz nāvei), padomju pārstāvji padomāja un ļoti ātri rekordtermiņos uzcēla skolu krieviem. ar kuru mums arī nebija nekādas īpaši maigas attiecības, taču
taču viss šī drausmīgā lopkautuve izbeidzās, un mēs sākām cienīt viens otru. jūs zinat, kā dažreiz džeki sadraudzējas? iedod viens otram pa feisu, saprot, ka otrajā pusē nav nekādi lupatas, a ja neesi lupata, tad ar tevi ir vērts draudzēties. un lai arī mēs nekad nekļuvām par draugiem, tusējām tikai katrs ar savējiem, reizēm atminoties visu šo bērnības elli, taču respekts un uvažuha iļģuciemā vienam pret otru ir un pastāv.
