xxx
klau, vienkāršais garāmgājēj, es taču zinu, ka tu esi normāls džeks.mēs dzīvojam vienā pilsētā. tu ej darbā, nāc mājās, reizēm iedzer alu, pasmejies ar draugiem piektdienas vaļsirdības brīžos.. tu esi gandrīz tāds kā es, iespējams, pat labāks, ko tur liegties. tev ir labs odekolons, nudien, tev ir forša kurtka un laba sirds. tad kāpēc man gribas reizēm tevi iegrūst ar purnu karstā, kūstošā asfaltā? kāpēc man reizēm uznāk vēlēšanās iespert ar zābaku pa tavu gļotaino mūli, kad tu lien pa tramvaja durvīm, lien tur,m kur tevi neviens neprasīja, neviens, bļeģ, tu, nožēlojamais mātespisēj, kuram sen jau ar lāsteku bija jāpāršķeļ galva, kura dēļ es katru rītu izejot no mājas sastingstiu pie durvīm, skatoties uz pie špoguļa pieslieto armatūras gabalu - varbūt šodien? šodien, ko? šodien ar vecāsmātes zobu protēzi pārgriezt tavu acs ābolu, parastais čuvak no biroja?.
pagaidi. es tagad ieiešu vannasistabā un atgriezīšu auksto krānu. pēc tam es atgriezīšu karsto krānu. pēc tam es abus aizgriezīšu. un tad es turpināšu rakstīt.
mēs varētu uzspēlēt domino, varētu. likme būtu tavas zarnas. kas ir šis tavs vakars, kad tu pārnāc mājās viens, un domā, ka tevi neviens nenovēro? tu kādreiz esi paskatījies uz pretējās mājas jumtu? ko tu dari. ienāc un pagriezies. uzkar mēteli, uzdziedi dziesmu. apēd aukstus makarobnus, uzvelc mēteli. novelc zābakus, ej padirst. padirs un dziedi. čurā garām podam, novelc zābakus. izspied makaronus, apēd sūdus. uzdziedi sūdu, izej no istabas. kas tu esi? kā tas ir iespējams, ka tu te vispār vēl staigā dzīvs?