50-ie gadi. Divi populāri televīzijas komiķi (Kevins Beikons un Kolins Fērts) pēc pusotru dienu ilga joku maratona pārguruši ierodas viesnīcas numurā, lai tur atrastu vannā istabenes līķi, pie tam istabene ir pavisam no citas pilsētas un citas viesnīcas. "Visdetektīviskākais" un arī erotiskākais Atoma Egojana pasākums (nācās pat izgriezt pāris atklātākās scēnas) ironizē par šovbiznesa aizkulisēm, kā arī, protams, ir vienkārši labs kino. Ne īpašs sānsolis meinstrīma virzienā, lai arī cik ļoti tas brīžiem pēc tā izskatītos. Beikons ar Fērtu, kā saka, delivers.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd. / afigkino

Kad es domāju par latviešu vēsturiskajiem blokbasteriem, man prātā nāk Egojana "Ararats", filma par tēmu "Armēņu genocīds Pirmā pasaules kara laikā". Es apzināti rakstu - par tēmu, nevis par genocīdu. Jo viena no neapšaubāmi drosmīgākajām un smalkākajām filmām, no tām, kuras dzīvē esmu redzējis, stāsta pat ne tik daudz par faktoloģisko genocīdu, bet par genocīda mitoloģiju, kā tas atspoguļojas, pastāv vai ekstrapolējas šodien. Tas ir tāds neapšaubāmi kultūrvēsturisks un, protams, psiholoģisks fenomens - piekrītiet, ir tomēr nedaudz savādi un liekulīgi, ka mūsdienu latviešu jaunatne it kā pārdzīvo tautas gadsimta sāpi, kas dzīvo pilnīgi tādā pašā mitoloģijā, un kur jaucas kopā gan gadsimta sākuma nacionālisms un ebreju dedzināšana kopā ar izsūtījumiem Sibīrijā. Tas rada milzīgu iekšēju haosu. Tomēr mums, ja tā paņem, nekas vēsturē tik globāls, tik fundamentāli spēcīgs un vēstures apziņu ietekmējošs kā armēņu genocīds, nav noticis. Man šķiet, nedaudz līdzīgai tēmai savā lieliskajā grāmatā "Fāzerlande" ir pieskāries rakstnieks Kristiāns Krahts, kad viņš, piemēram, runā par to nesaprotamo emociju jucekli un vainas apziņu, kas ir skārusi vācu jaunatni par tēvu grēkiem.

"Mani uztrauc ne jau visas šīs slepkavības, dedzināšanas un laupīšanas", saka Šarla Aznavūra varonis. "Mani interesē tas, kam tādam ir jānotiek, lai manu tautu kāds varētu ienīst tik ļoti".  

Tajā pašā laikā Egojana armēņu imigranti nav tik daudz ieinteresēti, kā tikt galā ar kaut kādu objektivitāti, braukt atpakaļ, atjaunot savu kultūru - tie ir intīmi mēģinājumi katram tikt galā pašam ar savām problēmām, ar kaut kādiem neatbildētiem jautājumiem, ar samulsumu.

Egojans šeit, protams, savās konstrukcijās un ceļojumos pa dažādiem laika plastiem (kopā viss sapludināts ir vienkārši fantastiski) ir izvērsies ģeniāli: ja paanalizē filmu nedaudz detalizēti, tad tā sākas ar pogu, kura fotografējoties kopā ar māti 1914.gadā, bija notrūkusi vēlāk ievērojamā armēņu gleznotāja žaketei. Pēc šīs fotogrāfijas viņš uzzīmēja gleznu, par kuru ar lekcijām uzstājas mākslas vēsturniece Ani (Arsinē Handžjana), un kuru savā filmā par turku izvērsto genocīdu iekļauj režisors Edvards Sarojans (Šarls Aznavūrs). Šajā filmā no viena granātābola sēkliņas izaug vesels granātābols ar diezgan pārsteidzošu fināla alegoriju. Filma tiek rekomendēta obligātajam apmeklējumam.

in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ modernā klasika

Kādā Kanādas mazpilsēta vietējās skolotājas vadītais autobuss ar bērniem, kas no rīta dodas ceļā uz mācību iestādi, pēkšņi noslīd no ceļa un un ielido ezerā, kur ielūzt ledū un nogrimst. Izdzīvo tikai pati skolotāja un viena meitene (Sāra Pollija), kurai dzīves atlikušo daļu nāksies pavadīt invalīdu ratiņos. Pēc dažām dienām pilsētā ierodas advokāts (Aiens Holms), lai pārliecinātu vecākus vērsties tiesā pret autobusu ražotājfirmu, tādēļ ar dažādiem paņēmieniem mēģina katru pārliecināt parakstīt papīrus - viņa paša meita jau ir nobeigusi sevi ar narkotikām un iedzīvojusies AIDS. "Mēs katrs esam zaudējuši savus bērnus", saka ļoti pretrunīgu jūtu plosītais advokāts. Tikmēr pilsēta ir it kā uzsākusi dzīvi no jauna, tā vairs nepieder apkārtējai pasaulei - mainījušies ir likumi un noteikumi, mainījušās ir attiecības, mainījušies ir vārdi, kurus cilvēki saka viens otram. Un "The Sweet Hereafter" ir tāds ļoti pārdomāts mēģinājums komunicēt ar it kā pavisam svešu civilizāciju, kurā pats galvenais atrodas aiz valodas barjeras robežām.

in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino

Ēģiptē dzimušais un Kanādā augušais kosmpolītiskais armēņu izcelsmes režisors Egojans ir uzreiz atpazīstams ar piecām lietām: glāstošo kameru filmas sākuma titros, savas sievas Arsinē uzņemšanu katrā filmā, botānisko dārzu istabās, visai savdabīgu attieksmi pret incesta tēmu un noziegumu, kas atrodas katra sižeta fundamentā. Lai arī nosaukt Egojana darbus par detektīviem nav iespējams, pat ja ļoti nāk vēlēšanās. Šobrīd Egojans ir Kanādas intelektuālā kino līderis (kopā ar Deividu Kronenbergu),defaults dažādu festivālu žūriju loceklis, kurš pats jau ir iemācījies uzņemt tik niansētu, izjustu un gudru kino, ka ar šausmām gaidi, cik vēl tālu režisors var aiziet savā izsmalcinātībā.

Lūk,  viņa pirmā patiešām panākumiem bagātā filma griež karuseli ap asi, striptīzklubu "Exotica", un tā pasažieri nav tie paši ordinārākie cilvēki. Erotiskais dīdžejs, kurš pašķīries ar striptīzdejotāju, taču ar drausmīgu greizsirdību vēro, kā viņa sarunājas pie galda ar kādu apmātu klientu; šis cilvēks, savukārt, strādā par auditoru pie retu putnu olu kontrabandista. Izšķiršanās iemesls - kontrakts par bērna ieņemšanu ar kluba saimnieci. Visiem pavedieniem reiz ir jāsavijas kopā, un tie savīsies.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd.- / afigkino

malkoju vermutu un lasu alekseja ivanova bestselleru "Географ глобус пропил", ļoti jauka grāmata

Географ глобус пропил man liekas tas ir tāds krustojums no griškoveca, dovlatova un tīkla rakstnieka frumiča, bet ar savu nervu, tur vietām ir ļoti skaisti
acis jau līp ciet, bet atrauties nevaru
te var palasīt