vot, te viens baigi interesantais moments
vakar skatījos režisora eiverija debijas filmu (viņš ir sarakstījis scenāriju tarantino "rezervuāra suņiem" un "palp fikšenam"), tad tur filma sākas tā: amrikāņu seifu kramplauzis ierodas parīzē pa ģēlām, iemitinas viesnīcā, un vakarā pasūtina sev meitenei: a tur ierodas tāda megasatriecoši smuka ģifčonka, viņiem tur ir grandiozi kruts sekss, vārdsakot, kaut kas virmo gaisā. "vai tu zini ar cik klientiem es vēl esmu izjutusi orgasmu? ", viņa jautā. "nē", saka džeks. "ar nevienu", viņu atbild, "tu nejūti, ka starp mums ir noticis click?!"
un tad izrādās, ka viņa nemaz nav "pa īstam" prostitūta, ka viņa tikai reizi pa reizei šādi piepelnās, lai varētu samaksāt par savām studijām mākslas akadēmijā (a beigās izrādas, ka viņa vispār strādā bankā par ierēdni). bet tas pofig - liktenīgā sieviete un viss. starp citu, paša tarantino filmās vīrieši ar savām sievietēm arī iepazīstas tikai tā, kaut vai "true romance" galvenais varonis satiek savu liktenīgo tad, kad tā ir izgājusi tikai trešo dienu uz paneļa un karoče "she's not REALLY prostitute"
dižais kinokritiķis rodžers eberts to visu atjautīgi dēvē par certain post-adolescent male sexual idealism. nu, meitenes sapņo par prinčiem baltos zirgos sākumā un papikiem baltos mersedesos beigās, a džekiem ir vot tādi sapņi. "man patīk prostitūtas, jo tām piemīt īpaša godīguma izjūta", saka eiverija filmas varonis. ja salīdzina ar Godīgajām Meitenēm No Laukiem, ar pārliecību pēkšņi skaidri aptver, kurā pusē tu šeit esi.
|
beautiful hookers, who are not REALLY hookers
domāju, ka ģeogrāfiem un visiem šitajiem zinātniekiem ir jāpāriet no "global warming" pētīšanas pie "global duback" analīzes reāli ahujiteļna
mūsdienu klasiķis henrijs šepards stāsta par to, kāds tetovējums ir nepieciešams, lai sāktu nodarboties ar telekinēzi, spiritualaizedam patiks, es domāju pietiek jau pakaļu uz krēsla deldēt |
