a mums arsenāls sākās ar to, ka uztaisījām paši sev režisora-kolosa maikla manna retrospektīvu, man liekas stundas septiņas pēc kārtas, sajūta - pilnīgs kosmoss
rīt kaut kādus atčotus varbūt sarakstīšu

mani vispār interesēja ļoti, kā man pašam ir mainījusies attieksme pret viņu gadu gaitā, vot piemēram "současņegs" man liekas vēl spēcīgāka filma, nekā agrāk

lūk jau atkal kafijai kaut kā ne tā uzlēju vai nu vārošu ūdeni vai nu pienu, biezumi nedaudz uzpeldēja augšā, drupačiņas iestrēga kaklā un es npoklepojos
tas viss ir ļoti traģiski

segals raksta

"Сын (шесть лет) лежал несколько дней в больнице в палате с другой детворой такого же возраста. Ему туда естественно выдали PSP (и жену с тещей по очереди). PSP произвела фуррор среди всех, кроме одного мальчика. Он ходил насупленный и рассказывал, что “все равно компьютер лучше, мне папа классных игр на него закачает”. На что ему остальные предложили не ныть под ухом, а идти домой и играть на своем замечательном компьютере.

Вот так зарождаются холиворы."

vispār jau ilgi smējos

pēc frāzes par lielo hārd-onu kolaideru dzīve nekad nebūs tāda kā agrāk

Maza maza mīkliņa ne īpaši lieliem bērneļiem, kas īpaši izceļas ar to, ka mīkliņas tur nemaz nav, bet toties ir divas avārijas, vieglatlētikas stefetes skrējiens ar nogrieztu krānu rokās un provinces jauniešu ne pārāk inteliģentās izpriecas. Vienai reizei - tīri simpātiski!

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / a otrreiz ta kāpēc? / apm.ņurd. / afigkino    

nupat uzzināju par deģeneratīvo televīzijas šovu "latvijas princese"
kā vienmēr, ierosinu meitenēm likt izturēt drosmes pārbaudījumu un ļauties izaicinājumam, kad aizslēdz studijas durvis un elijas 17 pielaiž sarkano gaili