The Klaxons debijas albums ir vājprātīgi labs.
Viņi ir atnākuši pēc Prodigy galvas, un tā vēl ir skeptiskākā prognoze.
Bezgala talantīgs un hitovijs.

Jaunais Kaiser Chiefs kā vienmēr ir pārvērtēts, bez "Ruby" tur nekā īsti vairāk nav, tāds supergrāss nonstopā, nekas interesants.

Vēl man ir kaut kā novilkusies Kelvina Džonsona plate, kura iznāks pēc pusotra mēneša, nē, es nevaru izskaidrot kā. Ir aizdomas, ka izdevies viņu kaut kā profesionāli izspert nez no kurienes, tagad ir ļoti bail. Bet plate (šoreiz elektriskais pilnsastāva ieraksts) ir baigi laba, atgādina Beat Happening un tādu niknu + vēl ir mazliet spokenwords + lieliska superhīta "Love Travels Faster" versija.

Lai kompensētu augšminētās traumas reizēm tiek ierubīts "Wolfs Eyes" (viņi ar "Black Dice" tur ir kā Markss ar Engelsu), pēc kura Glena Brankas 80-o sākumā sacerētās simfonijas atonālām ģitārām (tās, kur Lī Ranaldo un Tārstons Mūrs arī) tāds viegls rokenrols pa radio vien ir.