rt savā postā pacēla ļoti interesantu jautājumu, es te pārpostēju savu komentāru pie tā

"Man liekas, Reini, ka galvenais āķis Rasela apgalvojumos slēpjas neapstrīdamā faktā, ka vienmēr ir eksistējusi Dieva abstrakcija, un tas ir pilnīgi vienalga, kādā formā un caur kādu prizmu tā rodas - vai tā ir māņticība vai vēlme atiet no divnedēļu dzeršanas vai vientulības sajūta - bet tā vienmēr ir pastāvējusi. Tā ir cilvēka kosmiskās domāšanas pamatā, kā nesamierināšanās ar anyone has his own universe, jo šis juniverss taču ir mazs un smirdīgs, bet cilvēkam gribas kaut ko labu un cēlu.

Pilnīgi to pašu var pateikt arī par autputu - nav nozīmes, vai tas izpaužas krusta karos vai ganāmpulka psihotiskā maurošanā pussešos no rīta pa televizoru. Tie ir blakusefekti, un šos blaskusefektus var mierīgi izskaidrot, jo tos taču ir radījis pats cilvēks, nevis Dievs, cilvēkiem psihiatrs visu lieliski izskaidros.

Lai gan, protams, esmu "Es Nezinu" uzskata pārstāvis, es vairāk nosveros uz Dieva eksistences pusi, ja reiz cilvēki savā nožēlojamajā idiotismā līdz šim vēl nav nogalinājuši viens otru un uzspridzinājuši beigās planētu. Tajā kaut kas ir. Mani gan daudz vairāk interesē sekojošs jautājums: ja cilvēki iegūtu neapstrīdamus pierādījumus reālu augstāko spēku eksistencei (nenovedīsim, protams, jautājumu klimaksā ar demiurga personifikāciju, aprobežosimies arī ar abstrakciju) vai neeksistenci, tad ko tas mainītu cilvēku dzīvēs, uzvedībā, utt?"