3desmit
man ir sava dziesma šai dienai
un es mēģinu tai izdomāt savu pantiņu
bučas

postmodernisms [:)]
intelektuāļi[:)]
pseidointelektuāļi [:)]

dārgie azarta upuri un TOTO iesaistītie: šodien Čempionu Līgas kārtējā kārta, tādēļ, lūdzu, apmeklējiet attiecīgo community, tur jau viss ir!

Pa ceļam uz bodi, mēģināju izdomāt, kuras trīs Madonnas dziesmas man patīk vislabāk-vislabāk, un pēkšņi man no pavisam citām sfērām atnāca apjausma par to, ka diskursa un glamūra jēdzienu pamatpostulāts slēpjas sekojošā faktā: cilvēks var vienlaicīgi un no sirds uzskatīt, ka "Jūtu impērija" ir māksla, bet Madonnas dziesmas - popsņa for bydlo. Lai arī divas identiskākas lietas uz pasaules ir grūti iedomāties, piedevām, tās abas ir salti meli ar sirds kaktiņā snaudošo "tas, ko es daru, ir pareizi". Nē, runa absolūti neiet par konkrētām personām, vienkārši par situāciju kā tādu.

Ak, jā un top3 ir

1. Justify My Love
2. Secret
3. Frozen

Kauns atzīties, bet Tribes Of The City man patīk aizvien un aizvien vairāk.
Nē, tiešām forša grupa, it sevišķi kad nezačmorījās ar tiem Koktotvins.

vispār vārdos "es izvilku vilku puisim prātu" ir kaut kas bezgalīgi fascinējošs
kamēr, piemēram, amerikāņiem krutākais ir tikai zem svītrotā karoga sasist zāli kliņģerī pateicības dienā
melna čūska diegu vilka pār pa ledu

vēl varētu mēģināt sākt lasīt nīla geimana grāmatu, bet es lūztu nost
un 21. trolejbusā es šodien lasīju kāda laba cilvēka par velti atdoto rjū murakami, tik šausmīgi smieklīga tā grāmata, tik šausmīgi smieklīgi ir 60-ie gadi, ka viņos drīzāk bija jādzīvo nevis par tiem jāraksta un jāleģendarizē - jādemonizē, bet šo laiku atspoguļojošā literatūra darbojas līdzīgi smieklu gāzei.

vispareizākajā grāmatā par hipiju kustību "steal this dream" ir viens fascinējošs moments, kurā leģendārais Eibs Hofmans mēģina no skatuves uzrunāt publiku par sociāli būtiskām tēmām, bet tad pie viņa pienāk laikam Ēriks Kleptons un saka "pisiesdirstnosteidža, plīz", un meitenes bez krūšturiem ārprātīgi smejas.