Es izdomāju, kā var uztaisīt revolūciju pasaules literatūrā.
Karoče, visi pasaules vadošie literatūras kritiķi un citi zvēri, piemēram, no "New Yorker", vienā dienā ņem un paziņo par pēkšņu atklāsmi: ka patiesās vērtības slēpjas dāmu romānos, detektīvos mīkstajos vākos, glamūra skolas absolventu darbos un pa trīs naktīm sarakstītajos fentezī almanahos. Tā ir, un viss. Turpmāk visas galvenās recenzijas tiek veltītas kārtējam kūrorta piedzīvojumam. Deivids Morels par savu "Rembo" saņem Nobela prēmiju. Skolēni skolās raksta sacerējumus par tēmu "Milzīgie cilvēkveidīgie roboti - morāles un ētikas stūrakmens". Pati Buasāra kļūst par leģendu un dzer kokteilīšus Vindzoras pilī. Sabiedrības uzmanība ir nepārtraukta.
Taču padomājiet, cik tas ir izdevīgi! Tagad Buasāra rakstīs savu jauno grāmatu četrus gadus, slēpjoties vientuļā būdā kaut kur Kubas piekrastē, dzers, pārdzīvos depresijas un dažus pašnāvības mēģinājumus, taču jaunajā grāmatā galvenā varone kritīs mīlas dēkās, sevis meklējumos, utt. kā vēl nekad! Lētā fentezī autors ieraksies bibliotēkās. Viņa akadēmiskais un monumentālais darbs "Pūķis ar pārsprāgušo vēderu" aizņems gadus divdesmit, bet būs tā vērts. Mīksto vāku krimiķu autori komponēs māsterpīsus ar ātrumu divi simboli minūtē. Jo tā ir Nopietnā Literatūra nevis kaut kādi pekstiņi, tauta taču ar viņiem rēķinās.
Tikmēr pazemotie un nekam nederīgie "postmodernie" "literāti" aiz bezizejas un bada sāks piepelnīties klasiskajā veidā - Velbeks kā no automāta aptveres izbliezīs trīs romānus gadā, Rušdi ķersies pie veselas grāmatu sērijas, bet Peļevinam būs katru nedēļu žurnālā jauns stāsts. Jādzīvo kaut kā taču ir.