Tas prasīja - visu nakti no astoņiem vakarā, kādus 800g degvīna, 2l sulas, lai sajauktu kopā un lēnām malkotu (protams, no tā nevienā acī), lai pievārētu miegu un saņemtos (man nekas cits nestrādā), tad jā, šo negulēto nakti, pirms kuras tik ļoti nāca miegs, uzspļaušanu visiem darbiem, uzspļaušanu nez no kā šausmīgi sāpošajam zobam, uzspļaušanu visam apkārt. Savādāk es nevarēju.

Es zinu, ka tā ir maucība lasīt un vispār lejuplādēt tekstu, kurš ir pārverts ceļā no rakstnieka līdz korektoram (tekstā ir dažas remarkas, adresētas maketētājam, kā arī pāris pārrakstījušies burti, bet es to ķēdīti tik smalki nezinu). Atkārtoju, savādāk nevarēju. Nē, nu "jauna Peļevina grāmata" uz mani strādā tāpat kā gaļas gabals uz suni. Vai arī pitons uz trusi :) Tāpēc, pie pirmās iespējas...

Par "Empire V" ir šausmīgi grūti tā kaut kā izvērsti ko pateikt. Pirmais vārds, kas ienāk galvā: kvintesence. Tā ir visa Peļevina romānu (ne stāstu) kvintesence uzreiz. Te ir konspiroloģijas konstrukcija no "Generation P", te galvenajā lomā atkal ir pārcilvēks (šoreiz vampīrs), kā no "A Huļi", te ir atsauces pa labi un pa kreisi, te ir tieši mājieni ar pakavu uz Nabokovu un ne tik tieši mājieni uz Bulgakovu, kas ir pirmais rakstnieks, no kura Peļevinu vispār parāva arī pašam (man šķiet, epizode ar lidojumu naktī ir uztverama ne tik ļoti kā plaģiāts vai citāts, bet drīzāk kā nespēja izslēgt šo momentu no vēstījuma); te ir pat ods no "Omon Ra", beigu daļa, kas tik ļoti atgādina man mīļo "Čapajevu un tukšumu", visbeidzot, pat albāņu valoda no "Šausmu ķiveres".

Un nav tā, ka tas būtu kokteilis, the bestof vai steigā samočīts vinegrets, milzis ar steigā saķepinātām māla kājām. Nē, tas ir kaut kas monolīts no pirmās līdz pēdējai rindiņai. Savā pseidofilosofijas transformatora būdā viņš ir iemočījis elektrību uz pilniem apgriezieniem, man šķiet, ka no šī aspekta šeit viņam ir izdevies visspēcīgāk. Grāmata ļoti rausta, ir sajūta, ka ir nepārtraukts deja vu, taču tas viss ir tāds, kas varbūt pietrūcis, lasot viņa darbus.

Karoče, jumtu norāva
Man ir sajūta, ka Peļevins ir pavilcis kaut kam svītru apakšā, es nesaprotu, ko lai vēl viņš pēc šī uzrakstītu