nē, tā vairs nav depresija. tas ir kaut kas daudz drūmāks.
kad nekas, kas tev agrāk sniedza prieku, tagad to vairs nesniedz.
kad visas lietas ir tik ļoti piegriezušās, un ir ļoti piegriezusies arī viņu testēšana.
"a varbūt tas? a varbūt tu gribi pagatavot kādu foršu ēdienu? varbūt vēlies palasīt vladimir.vladimiovich.ru? varbūt vēlies uzrakstīt kādu foršu postu savā blogā? nu, vismaz Dovlatovu, bļin, tu palasīsi?"
un, lūk, uz visu ir atbilde - nē.
man liekas, pienācis laiks sākt atkal nodarboties ar mūziku.
diezgan sen to neesmu darījis.

Paklausījos jauno Moriseju. Tāds galīgi ņehitovijs, taču ieraksts ir izdevies ļoti savdabīgs. Cita plate, kuru es gaidīju daudz vairāk nekā Moriseju - viena no manām vismīļākājām sievietām mūzikā, Neko Keisa, izdeva jaunu albumu "Fox Confessor Brings the Flood" (šeit ir Jāņa Žildes revjūzs). Arī tur nav hītu. Taču, ja izvēlētos starp abiem ierakstiem, kurus ņemt uz vientuļo salu, es nešaubīdamies izvēlētos otro.Keisai  ir viena īpašība, kura spēj kompensēt visu..Tas ir majestātiskums.