lūk, par filmām kuras gribētos noskatīties vēlreiz. vai aiz nostaļģijas, vai aiz tā, ka krutas vienkārši tās filmas. imho, fon trīrs ir vienmēr bijis mudacisks režisors. viņš ir uzņēmis neticamu skaitu kannās vispāratzītu filmu, kuras nav iespējams klasificēt savādāk kā mudaciskas. ja ne "Dogvila", kas visu maina, precīzāk, kas maina to, ka Trīrs nav mudaks.
"Šķeļot viļņus" bija garlaicīga. Ja ne viena no manām mīļākajām aktrisēm Emīlija Votsone, tad galīgs pižiks.
"Dejotāja tumsā"...bāc, iedomājieties japāni, kuram parādīs filmu par bārdainu vīru, kurš grib lai visiem ir labāk, bet pārējie štuko kā izdarīt, lai labāk ir tikai daļai. Un nosaukt to par "provokāciju". Ņihujasebe. Es atvainojos, bet "Grave Of Fireflies" ir Japānas tautas lepnums un zagt no šīs multfilmas visu, kas iespējams (tur ir pat analoģiska notikumu dinamika! mēriet ar hronometru!), nu nezinu. Pie tam uztaisīt "fairflajus" ar videoklipiem...
Da kāda tur vairs starpība Votsona vai Bjorka! - zajebal jau viņš.

Un te - Dogvila. Filma, kuru es noteikti vēlreiz.

L* !!!!!!!

"mana pieaugshana man parak daudz izmaksa" jumanji

ar šo domu es visu laiku mocos. galvas dauzīšana pret sienu īpaši nepalīdz. galvenais, ka zinu, ka šī sajūta droši vien nepalīdz arī Šķēlem ar vekseli.