Kaut kā fiziski slikti jūtos. Gribas mazliet Sonic Adventure Direktora Griezienu, bet organisms nevelk, skatiens nefokusējās, vispār gribas tā vienkārši un no sirds vemt. Iespējams, ka vainīgas ir vecās sēnes, ko es aizvakar saēdos, bet mierina doma, ka ja būtu kaut kas tiešām ne tā, būtu jau reanimācijā. Bet tīra lieta tur nav.

Otrs variants - vakardien beidzot apskatījos "Sims 2", par kuru review šeit publicēju jau pirmskādas nedēļas, lasiet, tur ir visa patiesība. Doma bija šeit iepiļīt filosofiskās pārdomas par Sims sēriju. Proti, kādreiz sākumā man šis pasākums likās tāds smieklīgs ar cinisma piesitienu (skatīties darbā uz šefu un domāt, ka fun līmenis viņam ai, kā sakrities).

Tikai kaut kad vēlāk, kad ir jau izspēlēts krietns laika posms, atnāk patiesā apjausma par to nenormāli tumšo spēles mesidžu. Tik tumšu, ka viņš sāk ieskatīties behind-loneliness dzīlēs (un tas ir daudz briesmīgāks abyss, nekā varat iedomāties). Neaprakstīšu, kāpēc tas ir tā - kas ir spēlējis, saprot pats.

Padomājiet tikmēr, kāpēc topā ir bijis simus visādā veidā nogalināt?! Un cik vēl tumšāks mesidžs ir tai add-onu armijai (faktiski tādam agonijas skrējienam kā trepītēm no ciklodola līdz krekam)?! Pārtija vienmēr kaut kad beidzas un atkal jāvāc sūdi un jāiet uz darbu un trulā mašinērija izdzēš vakardienu + jūsu add-onu no HD vienlaicīgi. Kāds tur vēl Requiem For The Dream...