Man šķiet, nav tomēr TIK vienkārši - arī minētajās fakultātēs droši vien ir gan pasniedzēji, kuri tomēr iedziļinās iesniegtajos darbos, gan arī tādi, kuri laiž cauri it visu. (btw, kura ir trešā fakultāte?)

Galvenā problēma, manuprāt, ir cita - praktiski neeksistē atsijāšanas mehānisms, kurš izlaistu cauri tikai spējīgos un daļēji spējīgos, bet pārējiem parādītu durvis. Un tāpēc pat kāda darba izlasīšana un par vāju atzīšana īsti neko neietekmē.

Jo tādam atsijāšanas mehānismam nav īsta pamata eksistēt, ja nu vienīgi tikai dažu pasniedzēju ideālisms. Un šim ideālismam pragmatisku apsvērumu dēļ parasti tiek sasietas rokas. Kurš gan ies uz augstskolu, kur pēdējo kursu sasniedz tikai katrs desmitais? Nekādi ilgtermiņa reputācijas likumi pie mums nestrādā, tāpat kā biznesā. Un lielum lielajai daļai "studentu" pirmām kārtām vajag papīru, nevis zināšanas.

Bet arī tas, protams, ir problēma, ka labu kopīpeistu nav viegli atšķirt no jaunradīta darba, un trešās personas rakstītu darbu nav viegli atšķirt no studenta rakstījuma. Arī augstskolas izglītība tomēr ir masu process, un ne jau katram atradīsi individuālu pieeju un izdomāsi absolūti unikālus uzdevumus.

Un - lai arī intuitīvi bieži vien ir skaidrs, ka darbs nav gluži tīrs, bet mēs taču dzīvojam "tiesiskā valstī", un ej nu tagad neapgāžami pierādi, ka tiešām rakstījis ir cits. Parasti tad notiek kaut kas pa vidam - abpusējā sapratnē tiek ielikta nedaudz zemāka atzīme par it kā darbam atbilstošo, bet blēdīgais students tomēr tiek uz priekšu.