No vienas puses tos publicēt - papildus pārdzīvojums cietušajai un viņas tuviniekiem. No otras puses - man liekas, ir svarīgi, ka cilvēki saprot, KĀ tas viss notiek, un ko bērni domā un runā tad, kad vecāki neklausās. Jo daudz ko nepamana un neredz ne skolotaji, ne vecāki, laika trūkuma, neizpratnes un negribēšanas dzirdēt dēļ.
taisnību sakot, katru dienu redzot skolu, es nevarētu teikt, ka robeža starp man zināmajiem bērniem un šiem komentu autoriem ir baigi strikta. nedaudz agresijas, nedaudz vēlmes pielīdzināties baram, baiļu no atstumtības, nedaudz vecāku vienaldzības - un kārtējais komentu autors gatavs. un ja vēl skolotāji ir vienaldzīgi vai izliekas, ka neko nemana - tad tam ir vēl lielākas iespējas notikt. arī filmā putnubiedēklis - tie bērni jau nebija monstri vai nenormāli no dzimšanas. vienkārši nebija autoritatīva cilvēka skolā vai/un mājās, kas zinātu, kas notiek un kas pateiktu, ka tā nedrīkst, tas jāpārtrauc. es piekrītu augšminētajam par to, ka cilvēks ir primitīvs. nu ja tu bērnam neteiksi, nerādīsi ar savu piemēru, nerunāsi par to, viņš šo info saņemsno citurienes, un tas, iespējams, būs pārsteidzoši savādāks info.