Toreiz to kasti Vaņka pa lēto iemainīja no kaprača pret savām vecajām kedām, kuru pēdējais varoņdarbs bija blakus pagastā centrālā kalna pievarēšana zosu gaitā. Toreiz, pagasta zosu gājēju sacensību finālā, cīņa par seno kaklarotu, ko Vaņka vēlāk iemainīja pret maisu cukura, ritēja līdz pēdējam metram - līdz spēku izsīkumam, un tikai domas par pašbrūvēto dziru lika Vaņkam kā tādam knaģītim ar rokām iekrampēties savās potītēs un vilkt tās uz priekšu vēl tikai nedaudz, nedaudz...