Es nezinu, kas tas ir, bet ieskatoties viņas acīs, man ļimst ceļi. Tāda visu pārņemoša dievināšanas sajūta.
Vakardien stāvējām ejā viena pret vienu. Es - jo tā bija mana vienīgā opcija uz izeju, viņa - jo tur blakus bija viņas skapītis.
Skatījos uz viņu. Viņa - uz mani. Tad viņa pateica manu vārdu pamazināmā formā, es pasmaidīju, pašāvos garām un ar mēteli nogrūdu uz zemes viņas pudeli un dvieli. Tipiska neveiklība no manas puses. Nopīkstēju - atvaino! - un izšāvos pa durvīm.