Neesmu droša, ka viņa zina, kādu vētru izraisījusi. Nespēju no galvas izmest divas epizodes. Viena - pusapskāviens, bet otra - pieskāriens manai kailajai mugurai. Kāpēc tā ir jādara? Un tad varbūt viņa brīnās, ka izrādu klaju ignoranci pēc tam, kad feisbukā parādās viņas laimīgās ģimenes bildes. Gan jau, ka nebrīnās, tikai nesaprot, kāpēc citi ir normāli cilvēki - komunicē, iesaistās, sasmaidās ar viņu, skatās, saskatās, tikai es kā noziedznieks, izvairos no komunikācijas, skatiena, smaidu slēpju zem tūkstoš savaldības kārtām. Bet kaut kāda ķīmija starp mums ir. Dažkārt pieķeru viņu pārtveram kustības no manis, jo dažkārt nedaru tā kā man priekšā rāda, bet pielieku mazliet savas improvizācijas, tad redzu, ka viņa dara kā es.
Varbūt tā ir tikai dejotājas un "tās, kura domā, ka var dejot" kopējās nodarbes radītā emociju plūsma?
Vai es vispār varu pateikt, ka es esmu tāda? Ja mana seksualitāte ir pamperos, kā gan es varu apgalvot, ka tas, ko jūtu, tiešām ir reāls nevis, ka es jūtos tā un tāpēc šīm jūtām ir jāpiekar konkrēta birka?