Vakar principā neskatījos uz viņu. Tāpat intuitīvi nojautu, kādas kustības viņa veic/rāda, lai tās tāpat, neskatoties uz viņu, atkārtotu.
Iekšēja dusma un greizsirdība uz viņas nedēļu garo atpūtas braucienu ar vīru. Vajadzētu par viņu/kopā ar viņu priecāties, bet es nespēju.
Arī ģērbtuvē, kad viņa ienāca, nepagriezos, izlikos, ka esmu šausmīgi aizņemta ar pārģērbšanos. Pēc nodarbības uz viņas jautājumu, vai bija jūtams, ka bija pauze - vnk atrūcu "Mhm." Aizejot, atvadījos ar "Uz redzēšanos!"

Šobrīd noskaņoju sevi uz to, ka lai jau tā būtu, ka es radu sajūtu, ka viņa man neko nenozīmē, ka viņa man neizraisa sajūsmu, ka netīksminos par viņu, ka viņu izmantoju tikai tam, ka viņa ir paredzēta - mana auguma padarīšanai par trenētāku. Protams, ka es nekad tiešā tekstā neko neteikšu, bet es labāk ieturu distanci, lieku tam izskatīties pēc manas iedomības, nekā ļauju viņai sev piekļūt. Es negribu pēc tam justies kā narkomāns, kurš nesaņem devu, kad viņa atkal ar pārējām uzrīkos kādu kopēju izbraucienu, bet es vienkārši palikšu aiz borta, jo pati nebūšu izrādījusi iniciatīvu.