Viņai šodien bija skaisti sataisīti mati - ne parastā bize vai zirgaste kā parasti, bet kaut kā skaisti sasprausti. Un garāmejot viņa viegli pieskārās manam kailajam viduklim un tad, kad es pagriezos, lai paskatītos, kas pieskāries, secinot, ka viņa - pasmaidīju. Tad vērīgs skatiens. Un viņa pateica: citādāk es netieku tev klāt. Lai gan tagad atkārtojumā maļot sev šo teikumu pa galvu, man sāk likties, ka es pārpratu teikto un to piefantazēju.
Tad viņa aizgāja dziļāk telpā, bet es smaidīju samulsušu, apjukuma pilnu smaidu, tajā pašā laikā gribot apraudāties par vētru, ko viņa ar vieglu pirkstu pieskārienu radījusi manī. Viņa taču varēja vienkārši paiet garām - vietas atliku likām, bet nē, bija jāpieskaras manai kailajai miesai. Mulsinoši. Vētra.
Un man neliekas, ka šīm sajūtām ir sakars ar to kopējo nedarbi, kuru mēs kolektīvi ar citām veicam.