Zin kas dīvaini? Ka gadiem esi drošs par savu orientāciju, bet tad vienā mirklī - Bum! Un saproti, ka viņas balss ir kā tumši brūns samts. Lielajās, zilajās acīs, kuras skatās uz tevi, var noslīkt bez iebildumiem. No auguma mulsti. Un nesaproti, vai tas viss ir dēļ personības, vai dēļ ķermeņa un personības. Vai tā ir iekāre/orientācija, vai arī mēģini piekārt birku sajūtām?