kad es lasu Ingu Ābeli, man liekas, ka es palieku cita, īsta. liekas, ka man no kājām izaug saknes un pirksti kļūst par zariem, es saaugu ar dabu un visu redzu skaidrāk un skaudrāk. tad tā pasaule, kas manī iekšā, kļūst liela un iznāk uz āru, saplūstot ar ārējo. tad arī mīlestība rādās īstāka un dziļāka, tad es zinu, ka nav jāšaubās.
Ābeles darbi padara cilvēku par cilvēku. es jūtos dzīvāka par dzīvu.

bet reizēm es jūtos tik vāja, it kā visi muskuļi būtu atslābuši. paskatos uz glāzi savā rokā un brīnos, ka tā vēl nav izslīdējusi un sašķīdusi pret grīdu. tad jau laikam vēl ir spēks, ja tā glāze turās rokā, ja roka tur glāzi.