pasaulē visvairāk mani aizkustina situācijas, kad daba, gaismas, smaržas, krāsas un skaņas savijas kaut kādā netverami skaistā kopumā, kas rada ļoti īpašu noskaņu. tieši šīs noskaņas un apstākļu kopumi mani dara ļoti, ļoti laimīgu. neviens cilvēks mani nav darījis tik laimīgu, kā šādas noskaņas un atmosfēras. patiesībā ir grūti par to rakstīt, jo nav iespējams to aprakstīt un verbalizēt, tā ir pilnīga jūtu un sajūtu pārlaimība.
piemēram, šovakar braucu mājās no darba ar riteni, un atkal piedzīvoju TO noskaņu. tuvojās negaiss, puse debesu jau bija tumši, tumši zila un otra puse vēl gaiša. koku svaigās lapotnes tik piezātināti un dzīvi zaļas, plaukstošu ziedu smarža, īstā pavasara smarža, mazlet vēss vējš, austiņās atbilstoši smeldzīga, bet ļoti patiesa un dzīva mūzika, ātrums, pelēks asfalts un laternu mākslīgās gaismas.
TĀ noskaņa, kuru gribas ieelpot un paturēt sevī, velkot plaušās gaisu un smaržu, kas nekad nepietiek.