šī nakts darbā, bija iespējams, pretīgākā ever. mana nosvērtība un emocionālais noturīgums laikam tomēr ir īslaicīgi termini. tie pretīgie cilvēki ir tik riebīgi un neciešami un dirsas un pakaļas un idioti un debīliķi un kretīni!!!!aaaaa!!! vienu brīdi man vienkārši gribējās sākt raudāt vai arī iešaut sev galvā. nevarēju izlemt, kas būtu jēdzīgāk. tikai vēlāk iedomājos- dīvaini, ka man neienāca prātā variants vienkārši aiziet prom. pie dirsas visu. bet nē! laikam nemāku piečakarēt cilvēkus(jāiemācās varbūt).
bet tagad miegs mani dziedēs un mierinās savos maigajos apskāvienos. ceru, ka pēc tam domāšu piezemētāk un mazāk kategoriski.