aiii, ir iestājies ikgadējais rudens Slinkums, ar lielo S. jau divas dienas neesmu izlīdusi no gultas, skatos visas filmas pēc kārtas, ko rāda pa televizoru un guļu. ledusskapī ir valmiermuižas aliņi, bet tos man negribas, pat pīpot man negribas. negribu ne strādāt, ne mācīties. nedod dies, ka drīz vairs pat gulēt negribēšu. un vēl laikam ir pienācis laiks, pārmest sev ambīciju trūkumu. cik ta ilgi varēs vēl attaisnoties ar to, ka vēl jau nav nepieciešams domāt par nākotni, kas tālāka par nākamo mēnesi. un cik ilgi varēs par dzīves mērķi uzskatīt abstrakto "gribu būt laimīga" un banālo "gribu lielo mīlestību un bērnus". viss, tagad man ir arī slinkums par to domāt un rakstīt. un vēl es skatos "vējiem līdzi" un man ļoti nepatīk skārleta, pretīga skuķene. toties klārks, protams, smukiņš